Beidzot tā pa īstam jūtama pavasara saule. Vēl jau noteikti būs arī kāda sniega kārta, bet tagad, pavasarīgo sajūtu ieskautiem, laiks žurnāla “iTiesības” februāra lasītāko rakstu TOP3!

1.vieta – uzkrātā atvaļinājuma pārcelšana

Kuru atvaļinājuma daļu drīkst pārcelt uz nākamo gadu? Šis lasītāja jautājums ierindojas TOP3 1.vietā. Lasītāja situācija ir šāda: “Darbinieks vēlas doties trīs nedēļu ilgā atvaļinājumā no 2023.gada 4.decembra. Darbiniekam ir neizmantots uzkrātais atvaļinājums par periodu no 2022.gada 1.janvāra līdz 2023.gada 4.decembrim. Saskaņā ar Darba likuma 149.panta 3.daļu uzkrāto atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu. Ko tas nozīmē? Vai šajā gadījumā drīkst norādīt, ka atvaļinājums izmantots par periodu no 2022.gada 4.decembra līdz 2023.gada 3.septembrim?”. Uz šo jautājumu atbildi sniedza “WALLESS” vecākā juriste Laura Tumiņa publikācijā “Kuru uzkrātā atvaļinājuma daļu drīkst pārcelt uz nākamo gadu?”

“Svarīgi atcerēties, ka attiecībā uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanu (uzkrāšanu vai pārcelšanu) Darba likumā (DL) norādīti nevis kalendārie, bet nodarbinātības gadi, kas katram darbiniekam tiek skaitīti individuāli – no darba attiecību uzsākšanas datuma,” uzsver juriste.

DL 149.panta 3.daļā noteikts, ka gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. “Faktiski tas nozīmē, ka tikai divas no četrām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma nedēļām iespējams pārcelt uz nākamo gadu,” skaidro L. Tumiņa.  

Viņa arī uzsver – “jāņem vērā, ka regulāra ikgadējā atvaļinājuma pārcelšana uz nākamo gadu ir pretrunā DL noteiktajai atvaļinājuma izmantošanas būtībai un bez īpaša iemesla nav pieļaujama kā ierasta prakse uzņēmumā”.

DL 150.pants nosaka darba devējam pienākumu rūpēties par to, lai darbinieks izmantotu ikgadējo atvaļinājumu un dotos atpūtā. “Darba devējam ir pienākums veikt aktīvas darbības no savas puses – mudināt darbinieku doties ikgadējā atvaļinājumā, ja darbinieks pats konstanti izvairās to izmantot. Vienlaikus jāņem vērā, ka saskaņā ar DL 149.panta 5.daļu darba attiecību izbeigšanas gadījumā darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Līdz ar to, ja darbinieks ilgstoši nebūs devies atvaļinājumā un būs zaudējis tiesības faktiski izmantot tā uzkrāto daļu, darba devējam jārēķinās ar izmaksām, kompensējot neizmantoto atvaļinājumu naudā,” norāda juriste.

2.vieta – finanšu sektora kiberdrošības ietvars

TOP3 2.vietā ierindojusies jurista Toma Rajunčus publikācija “DORA: finanšu sektora jaunais kiberdrošības ietvars”.

Ir atlicis mazāk nekā gads līdz spēkā stāsies regula 2022/2554 par finanšu nozares digitālās darbības noturību (DORA). “DORA nenoliedzami ir apjomīgs un sarežģīts regulējums, tomēr vienlaikus šis regulējums aktualizē un harmonizē digitālās noturības prasības plašam finanšu iestāžu lokam, no kurām daļa līdzšinēji ir bijušas ārpus regulatīva līmeņa informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) drošības prasībām,” stāsta jurists.

T. Rajunčus uzsver, ka “regulas 2.pantā uzskaitītas 20 dažāda veida finanšu iestādes, uz kurām attiecināmas tās prasības, – kredītiestādes, maksājumu iestādes, elektroniskās naudas iestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības, kolektīvās finansēšanas un kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējus un citas. Tomēr katrai iestādei būs jāpiemēro atšķirīgas prasības, izvērtējot tām piemītošos riskus (piemēram, lielums, darbības profils). Regula paredz samazināta apjoma prasības mikrouzņēmumiem, kā arī ievieš proporcionalitātes principu prasību ieviešanā. Tādējādi regulas prasību ieviešana ir veicama, ievērojot dažādus konkrēto iestādi raksturojošos faktorus. Neskatoties, ka DORA prasības pamatā ir vērstas uz finanšu iestādēm, tās ietekmēs arī ar sektoru saistītos IKT pakalpojumu sniedzējus”.

Finanšu iestādēm ir jāizmanto laika periods līdz 2025.gada 17.janvārim, lai pilnībā pielāgotu savu IKT riska pārvaldības pasākumu kopumu atbilstīgi kompleksajām regulas prasībām, mudina autors. “Lai izpildītu šo uzdevumu, iestādēm ir jāapzina DORA noteiktās prasības un jānovērtē to pašreizējās neatbilstības. Balstoties uz identificētajām nepilnībām, iestādēm ir jāveic piemērotas IKT riska pārvaldības sistēmas ieviešana un jānodrošina tās pielāgošana aktuālajiem IKT riskiem. Tāpat finanšu iestādēm ir jāveic IKT pakalpojumu līgumu pielāgošana DORA prasībām, tajā skaitā pārskatot esošās līgumiskās vienošanās. Neskatoties, ka IKT pakalpojumu sniedzēji neietilpst tiešā DORA tvērumā, arī IKT pakalpojumu sniedzējiem būtu jāveic līdzīgas darbības attiecībā uz līgumisko nosacījumu pielāgošanu,” norāda eksperts.

Viņš arī atgādina: “Finanšu iestādēm ir jāturpina sekot līdzi gaidāmajiem regulējuma papildinājumiem un precizējumiem, kas tiks ieviesti ar regulatīvajiem un ieviešanas tehniskajiem standartiem, kuri ir jāizstrādā 2024. gada laikā. Saskaņā ar regulu, tehniskie standarti tiks izstrādi tādās jomās kā IKT riska pārvaldība, ziņošana par nozīmīgiem IKT incidentiem, testēšana un ar IKT pakalpojumiem saistītā riska uzraudzību.”

3.vieta – iekšējo dokumentu sagatavošanas valoda

Un februāra TOP3 noslēdz “COBALT” jurista Vadima Zviceviča ar atbilde uz lasītāja jautājumu “Kādā valodā jāsagatavo iekšējie dokumenti?”.

Jurists norāda: “Prasības par valodu, kurā jāsagatavo uzņēmuma iekšējie dokumenti, cita starpā regulē Valsts valodas likums, it sevišķi tā 8.pants. Lai pareizi piemērotu šī likuma normas, nepieciešams noskaidrot, kurā kategorijā ietilpst uzņēmums. Proti, jāsaprot, vai dokuments tiek gatavots:

• valsts vai pašvaldību organizācijā vai uzņēmumā;
• privātā iestādē, uzņēmumā vai pašnodarbinātas personas lietvedībā;
• privātā iestādē, uzņēmumā vai pašnodarbinātas personas lietvedībā, ja šīs personas, ievērojot tiesību aktu prasības, veic noteiktas publiskas funkcijas;
• lai iesniegtu valsts vai pašvaldību iestādēs, ievērojot tiesību aktu prasības.”

Pastāv atšķirīgas prasības starp personām, iestādēm un uzņēmumiem, kuri darbojas publisko vai privāto tiesību jomā. “Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, valsts un pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda. Savukārt sarakste un cita veida saziņa ar ārvalstīm var notikt svešvalodā,” skaidro V. Zvicevičs. “Privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbiniekiem, kā arī pašnodarbinātām personām valsts valoda lietvedībā un dokumentos jālieto tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses – sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, kā arī sabiedriski administratīvo uzraudzību. Turklāt šādam ierobežojumam jābūt samērīgam ar privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu tiesībām un interesēm.”