Jau vairāk nekā gadu daudzos uzņēmumos darbinieki strādā attālināti, līdz ar to mainījušies dažādi personāla procesi, tostarp var būt nepieciešams attālināti pieņemt darbā un atbrīvot no darba darbiniekus. Šoreiz plašāk aplūkosim tieši atbrīvošanu no darba.

Lai gan attālinātā darba jēdziens Latvijas normatīvajos aktos pirmo reizi definēts samērā nesen, proti, tikai 2020. gada 1. jūlijā, stājoties spēkā Darba aizsardzības likuma (DAL) grozījumiem, tomēr jau šobrīd lielākā daļa darba devēju un darba ņēmēju saskārušies ar šādu darba izpildes veidu.

Iepriekš attālināto darbu kā darba izpildes veidu biežāk izmantoja un pieprasīja noteiktās profesijās un nozarēs, piemēram, informācijas tehnoloģiju jomā un mārketingā, ko veicināja straujā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība un pieejamība. Tomēr šobrīd, ņemot vērā Covid-19 izplatības riskus, attālināto darbu uzskata par vienu no efektīvākajiem drošības pasākumiem pret Covid-19 izplatību, līdz ar to liela daļa darbinieku pašlaik darbu pilnībā vai daļēji veic attālināti arī citās nozarēs, kur to ļauj darba raksturs un specifika.

Arī attālinātā darba laikā gan darba devējam, gan darbiniekam var būt nepieciešams uzteikt darba līgumu un izbeigt darba tiesiskās attiecības. Šādos gadījumos joprojām piemērojams Darba likuma (DL) regulējums un darba līguma noteikumi, tomēr attālinātais darbs un attālināta saziņa uzteikuma procesā pusēm var radīt neskaidrības un praktiskus sarežģījumus.