Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko februārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
Radītā kaitējuma novēršana kā atbildību mīkstinošs apstāklis
Ar noziedzīgo nodarījumu radītā kaitējuma novēršana pilnībā atbilstoši Krimināllikuma (KL) 47.panta 1.daļas 3.punktam ir atzīstama par atbildību mīkstinošu apstākli, ko tiesa ņem vērā, nosakot sodu.
Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana citas personas materiālā stāvokļa uzlabošanas nolūkā
Noziedzīgais nodarījums kvalificējams pēc KL 318.panta 2.daļas, ja persona noziedzīgās darbības ir izdarījusi mantkārīgā nolūkā, proti, arī tad, ja persona rīkojusies citas personas materiālā stāvokļa uzlabošanas nolūkā.
Mantkārīgu nolūku raksturo noziedzīgā nodarījuma izdarīšana ar mērķi nelikumīgi panākt sava vai citas personas materiālā stāvokļa uzlabošanu, kas var izpausties materiālu labumu iegūšanā sev vai citām personām, kā arī kā izvairīšanās no mantiska rakstura saistību izpildes.
SKC-12/2025 Civillikuma (CL) 1927.pantā paredzētā prasījuma noilgums
CL 1927.pantā paredzētajam prasījumam pret apdāvināto ir CL 1895.pantā noteiktais vispārējais 10 gadu noilguma termiņš arī tad, ja dāvinātāja parāds kreditoram izriet no komercdarījuma. Noilguma termiņš sāk tecēt no brīža, kad iestājušies abi CL 1927.pantā paredzētie nosacījumi – dāvinātājam mantas dāvināšanas laikā bija parāds un dāvinātājs šo parādu nespēj samaksāt, bet, ja dāvināts nekustamais īpašums, tad turklāt ne agrāk par apdāvinātā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.
Tiesiska darījuma iztulkošanas mērķis un metožu secība
Tiesiska darījuma iztulkošanas mērķis ir noskaidrot darījuma noteikumu juridiski saistošo saturu, kas ir iespējami atbilstošākais darījuma dalībnieku saskanīgajai gribai tā noslēgšanas laikā. Iztulkojot darījumu, tiesai ir jāievēro CL apakšnodaļas par tiesiska darījuma iztulkošanu pantos (CL 1504.–1509.pants) noteiktā loģiskā secība – katras šajās normās norādītās metodes piemērošanas priekšnosacījumi, proti, CL 1507.–1509.pants tiesai jāpiemēro tikai tad, ja darījumu nevar iztulkot saskaņā ar CL 1504.–1505.pantu.
Tiesiska darījuma objektīvā un subjektīvā iztulkošana
Tiesiska darījuma subjektīvā iztulkošana ir vērsta uz to, lai noskaidrotu darījuma dalībnieku patieso gribu, izpētot un noskaidrojot katra dalībnieka subjektīvos priekšstatus par viņa gribas izteikumu saturu. Objektīvās iztulkošanas mērķis ir interpretēt darījumā ietilpstošos gribas izteikumus tā, kā tos būtu drīkstējusi saprast saprātīga un neitrāla persona, kas zina darījuma noslēgšanas apstākļus; šādā gadījumā darījuma saturs tiek noteikts atbilstoši tā objektīvi pieņemamajai nozīmei.
CL ietvertajos tiesisku darījumu iztulkošanas noteikumos (CL 1504.–1510.pants) ir gan subjektīvās, gan objektīvās iztulkošanas iezīmes. Likumdevējs darījuma objektīvo iztulkošanu ir ierobežojis, nosakot, ka tad, ja darījumā lietotajiem vārdiem dalībnieki saskanīgi ir piešķīruši citu nozīmi, tad tai dodama priekšroka. Proti, CL 1504.pants kopsakarā ar 1505.pantu norāda uz to, ka tiesai, darījumu iztulkojot, ir jānosaka darījumā lietoto vārdu (plašākā nozīmē – darījuma noteikumu) objektīvā nozīme, ja vien puses tiesvedības laikā nav vienisprātis par lietoto vārdu citu nozīmi vai ja nav pierādīts, ka dalībnieku saskanīgā griba bija šos vārdus lietot citā nozīmē.
Lietas apstākļu vērtēšana, iztulkojot tiesisku darījumu
Tiesiska darījuma iztulkošanā ņem vērā ne tikai tā dalībnieku paskaidrojumos norādītos, bet arī citus lietas apstākļus, no kuriem secināma darījuma dalībnieku saskanīgā griba darījuma noslēgšanas brīdī, piemēram, darījuma noslēgšanas apstākļus un dalībnieku darbības, tostarp dalībnieku rīcību un saziņu pirms darījuma noslēgšanas. Iztulkojot darījumu, šaubu gadījumā prezumējams, ka darījuma dalībnieki gribēja sasniegt saprātīgu un likumīgu rezultātu.
Līguma papildinošā iztulkošana līguma roba gadījumā
Līguma robs ir nepilnība, kas rodas, ja puses nav vienojušās par kādiem līguma sekmīgai izpildei būtiskiem jautājumiem un likuma imperatīvajās vai dispozitīvajās normās nav ietverts tiesiskais regulējums minēto nepilnību novēršanai. Ja tiesa konstatē līguma robu, tā to aizpilda līguma papildinošās iztulkošanas ceļā, ņemot vērā dalībnieku hipotētisko gribu, respektīvi, noskaidrojot, par kādu līguma noteikumu saturu puses būtu saprātīgi vienojušās, ja zinātu par roba esību. Taču, ja galīgā atbilde uz līgumā neatrisinātajiem jautājumiem ir atrodama likuma imperatīvajās vai dispozitīvajās normās, tad līguma roba nav un papildinošā iztulkošana nav nepieciešama.
CL noteikumi par tiesiska darījuma iztulkošanu (CL 1504.–1510.pants) ir paredzēti nevis līguma robu aizpildīšanai, bet gan neskaidri formulētu tiesiska darījuma noteikumu iztulkošanai.
SKC-128/2024 Tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana, ja apmierināta sabiedrības dalībnieku mazākuma sabiedrības vārdā celtā prasība
Sabiedrības prasības celšanu pieprasījušais un to cēlušais sabiedrības dalībnieku mazākums (Komerclikuma 172.panta 2.daļu) ne tikai no celtās prasības turpmākās virzības un procesuālo tiesību īstenošanas viedokļa, bet arī no tiesāšanās izdevumu uzņemšanās (segšanas) viedokļa juridiski ir pielīdzināms prasītājam. Tāpēc, ja ar tiesas spriedumu pilnīgi vai daļēji apmierināta sabiedrības prasība, prasības celšanu pieprasījušajam un to cēlušajam dalībnieku mazākumam pilnībā vai attiecīgajā daļā atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi, pēc analoģijas piemērojot Civilprocesa likuma 41.panta 1.daļas un 44.panta 2.daļas noteikumus.
Neiegūtās peļņas pierādīšanas standarts publisko iepirkumu lietās
Neiegūtās peļņas atlīdzinājuma lietās nebūtu pamatoti, ka gadījumā, ja principā nav šaubu par to, ka privātpersonai ir radīti zaudējumi, tiesa nenosaka nekādu atlīdzinājumu tikai tāpēc, ka nav iespējams konstatēt precīzu tā apmēru vai personas prasīto maksimālo apmēru. Šāda pieeja padarītu Eiropas Savienības tiesībās garantēto tiesību uz atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu.
Tā kā neiegūtā peļņa vienmēr ir hipotētiska un tādēļ tās apmērs nevar būt precīzi pierādāms līdz pēdējam centam, ir atzīstams par pierādītu tāds apmērs, kāds tas pietiekami ticami varētu būt. Cietušā pienākums pierādīt zaudējumus nedrīkst būt tik strikts, ka apgrūtina to pierādīšanu tādā mērā, kas negatīvi ietekmētu iespēju pārkāpuma gadījumā saņemt zaudējumu atlīdzību.
Neiegūtās peļņas apmēra noteikšana primāri ir balstāma uz ekonomiskiem aprēķiniem, ņemot vērā privātpersonas tāmē aprēķinātās izmaksas un to, vai laikā, kad līgums bija izpildāms, tās attiecīgajā apmērā ticami varēja būt, proti, vai nepastāvēja kādi būtiski apstākļi, kas izmaksas varēja ietekmēt, kas savukārt peļņu palielinātu vai samazinātu. Situācijā, kad nav iespējams noteikt precīzu zaudējumu apmēru, tiesai jāraugās, vai privātpersonas norādītās attiecīgās izmaksas ir pietiekami ticamas kopumā.
Tiesas pienākums pienācīgi uzklausīt visus procesa dalībniekus un nodrošināt viņu procesuālās tiesības
Peļņas gūšanas fakts un tās apmērs var būt pamatots gan ar rakstveida pierādījumiem, gan ekspertīzi, un vispārīgi tādi pierādījumi, kas aptver gan finanšu jomas, gan attiecīgā iepirkuma jomas speciālistu atzinumus par neiegūtās peļņas apmēru, ir pieļaujami un attiecināmi. Līdz ar to, ja privātpersona šādus pierādījumus ir iesniegusi, vispārīgi tā ir pildījusi savu pienākumu iesniegt neiegūtās peļņas apmēru pamatojošus pierādījumus. Tiesai ir pienākums tos visus pārbaudīt un novērtēt.
Tiesai ir pienākums nodrošināt, lai visiem procesa dalībniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi izteikt savus apsvērumus un iebildumus par zaudējumu aprēķinu un to pamatojošiem pierādījumiem un attiecīgi iesniegt savu pozīciju apliecinošus pierādījumus. Gan iesniegto pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības, gan to saturiskā izvērtējuma procesā ir sagaidāms, ka tiesa aicina pārējos procesa dalībniekus izteikt savus konkrētus un motivētus apsvērumus un iebildumus. Savukārt privātpersonai ir dodama iespēja šādus iebildumus atspēkot, sniegt savus skaidrojumus par tiem, iesniegt papildu pierādījumus vai lūgt tiesu tādus iegūt. Tādā veidā, uzklausot procesa dalībnieku apsvērumus un iepazīstoties ar to sniegtajām ziņām, tiesa var pilnvērtīgi novērtēt neiegūtās peļņas atlīdzinājuma prasījuma un aprēķina pamatotību un šī novērtējuma procesa laikā savas kompetences ietvaros procesa dalībniekiem uzdot jautājumus un dot norādījumus.
Objektīvās izmeklēšanas princips zaudējumu atlīdzināšanas lietās
Administratīvajā procesā iedibinātais objektīvās izmeklēšanas princips prasa no tiesas aktīvu iesaisti lietas izskatīšanā. Vienlaikus no tā neizriet tiesas pienākums iestāties pieteicēja vietā un meklēt pieteicēja pozīcijas apstiprinošus pierādījumus. Šāda pieeja balstīta gan tajā, ka tiesai vispār nav jānostājas viena procesa dalībnieka pusē, gan tajā, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās informācija par ciestajiem zaudējumiem vislabāk ir zināma tieši pašai cietušajai personai. Tādējādi objektīvās izmeklēšanas princips zaudējumu atlīdzināšanas lietās nesniedzas tik tālu, ka pašai tiesai būtu jāiegūst konkrēti pierādījumi vai jādod personai tādi norādījumi par pierādījumu iesniegšanu, lai panāktu tieši pieteikuma apmierināšanu.
Zaudējumu atlīdzināšanas lietās objektīvās izmeklēšanas principam un tiesas aktīvai iesaistei pierādījumu vākšanā var būt mazāka loma nekā citās administratīvajās lietās. Tomēr minētais nenozīmē, ka tāpēc šajās lietās objektīvās izmeklēšanas princips nebūtu piemērojams vispār. Tiesa var dot (tai attiecīgos apstākļos ir jādod) tādus norādījumus, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības un dota iespēja izpildīt pienākumu pierādīt savu prasījumu. Procesa dalībniekiem ne vien no sprieduma, bet jau lietas pēc būtības izskatīšanas laikā būtu jāsaprot, vai ir nepieciešama papildu pierādījumu iesniegšana. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka zaudējumu atlīdzināšanas lietās principā ir izslēgta iespēja nonākt pie personai pilnībā vai daļā labvēlīga sprieduma, kas savukārt būtu pretēji efektīvai tiesību aizsardzības būtībai. Tādēļ, lai tiesību aizsardzība būtu efektīva, sagaidāms, ka tiesa rīkojas aktīvāk un nepieciešamības gadījumā dod procesa dalībniekam atbilstošus norādījumus vai ieteikumus.
Kaitējums personas saimnieciskās darbības interesēm un konkurētspējai kā nozīmīgs apsvērums, lemjot par nepieciešamību piemērot pagaidu aizsardzību
Lemjot par pagaidu aizsardzības piemērošanu būtu jāņem vērā arī koncerna darbības mērķis, saimnieciskās intereses un būvatļaujas neizdošanas ietekme gan uz atsevišķas sabiedrības, gan koncerna konkurētspēju. Būvatļaujas neizdošanas dēļ prognozējamais tiesisko interešu aizskārums ir aplūkojams plaši un no koncernā ietilpstošo sabiedrību kopējā saimnieciskās darbības mērķu viedokļa – vērtējot neizdotās būvatļaujas ietekmi gan uz atsevišķas sabiedrības, gan uz koncerna tiesiskajām interesēm to kopsakarā.
Vispārzināms fakts ir tehnoloģiju straujā attīstība sakaru nozarē un nepieciešamība regulāri pilnveidot un paplašināt attiecīgajai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo infrastruktūru. Apstākļos, kad šādu tehnoloģiju un to sniegto pakalpojumu attīstītājiem tiek liegta infrastruktūras attīstība, ir saskatāma būtiska šķēršļa rašanās infrastruktūras attīstītāja un sakaru pakalpojumu sniedzēja konkurētspējai tirgū. Nepamatotu administratīvu šķēršļu likšana saimnieciskās darbības attīstībai tādā tirgus situācijā var netaisnīgi ietekmēt šo komersantu savstarpējo konkurenci.
Šie apstākļi aplūkojami subjektīvā kritērija izpildes kontekstā, lemjot par pagaidu aizsardzības piemērošanu.
Lēmuma par būvatļaujas neizdošanu telekomunikāciju sakaru torņa būvniecībai saturs
Pašvaldība, līdzsvarojot iedzīvotāju un sakaru pakalpojumu sniedzēja intereses, bez pietiekama pamatojuma nav tiesīga sniegt priekšroku iedzīvotāju interesēm, ignorējot apstākli, ka sakaru pakalpojumu sniedzēja būvniecība iecerēta atbilstoši teritorijas plānojumā paredzētajam izmantošanas veidam, un tādējādi ignorējot citu personu tiesības un tiesiskās intereses. Lēmums, ar kuru aizliegta telekomunikāciju sakaru torņa būvniecība, nedrīkst saturēt tikai vispārīgus argumentus, kuri nav balstīti tiesību normās un nesatur pietiekamu juridisku pamatojumu būvatļaujas izdošanas atteikumam.
SKA-425/2025 Ieslodzījuma vietas amatpersonas atvaļināšana no dienesta par aiz neuzmanības izdarītu pārkāpumu
No Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma normām izriet, ka, izņemot minētā likuma 15.panta 3. un 4.daļā paredzēto, kādos gadījumos nedrīkst piemērot rājienu un kādos gadījumos noteikti ir jāpiemēro atvaļināšana no dienesta, pārējos gadījumos iestāde, izvērtējot visus ar izdarīto pārkāpumu saistītos apstākļus, nosaka atbilstošāko sodu, kas arī aiz neuzmanības izdarīta pārkāpuma gadījumā var būt atvaļināšana no dienesta.
Ieslodzījuma vietas apsarga pienākumu neatbilstoša izpilde aiz neuzmanības kaitīguma ziņā nerada mazāk būtiskas sekas kā ar nodomu izdarīts pārkāpums. Situācijā, kad aiz neuzmanības ieslodzījuma vietas apsargs ir pieļāvis notiesātā bēgšanu, atvaļināšana no dienesta ir samērīgs sods izdarītajam disciplinārpārkāpumam.
Nākamajā publikācijā lasiet vēl vairākus interesantus Senāta spriedumus!
