Turpinām aplūkot mūsu redakcijas ieskatā interesantāko februārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
Ja saimnieciskā darbība ir ar nepārtrauktu raksturu un ienākumi no tās tiek gūti visu gadu un katru mēnesi, tad atbilstoši Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.709 “Noteikumi par atbalstu par dīkstāvi nodokļu maksātājam to darbības turpināšanai Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos” 16.2.apakšpunktam ir iespējams aprēķināt konkrētu atbalsta summu. Nav konstatējams, ka minētajos noteikumos īpaši būtu apsvērti tādi gadījumi, kad saimnieciskajai darbībai ir zināms sezonāls raksturs vai tāda specifika, kuras dēļ saimnieciskās darbības veicējs kādā brīdī ienākumus no saimnieciskās darbības negūst.
No minēto noteikumu 16.2.apakšpunkta gramatiskā formulējuma, šo noteikumu mērķa un sistēmas neizriet, ka dīkstāves atbalsts būtu atsakāms personai, kura saimnieciskās darbības rakstura dēļ nav guvusi ienākumus 2020.gada 3.ceturksnī. Tādējādi, ja šāda pašnodarbinātā persona atbilst minēto noteikumu 3.punktā noteiktajiem priekšnoteikumiem atbalsta saņemšanai, bet tai nav ienākumu 2020.gada 3.ceturksnī, tad tai ir tiesības uz dīkstāves atbalstu vismaz 16.2.apakšpunktā noteiktajā minimālajā apmērā. Šādi interpretējot tiesību normu, tiek sasniegts lietderīgs un taisnīgs mērķis – kompensēt zudušos vai būtiski samazinātos ienākumus periodā, kad pašnodarbināta persona tos nav varējusi gūt vai guvusi būtiski mazākā apmērā saistībā ar Covid-19 izplatību.
Atbilstoši likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 30.panta sistēmai, kā arī šī panta 2.1daļas jēgai un mērķim ne visos gadījumos, kad pārkāpti minētajā likumā noteiktie ierobežojumi, valsts amatpersonai ir uzliekams pienākums atlīdzināt nodarīto kaitējumu.
Kaitējuma atlīdzināšanas pienākums iestājas tikai gadījumos, kad attiecīgais kaitējums valsts pārvaldības kārtībai ir mantiski novērtējams, kā arī atlīdzināšanas pienākums ir samērīgs. Tādējādi, ja minētā likuma pārkāpums nav bijis tāds, kas radījis tik būtisku kaitējumu, lai samērīgi būtu uzlikt valsts amatpersonai kaut vai daļēju nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu, personu var pilnībā atbrīvot no atlīdzināšanas pienākuma.
Arodslimību konstatēšanas procesa tiesiskā daba
Arodslimības konstatēšanas process ietver ne tikai to, ka personai tiek diagnosticēta konkrēta slimība, bet arī to, ka tiek izvērtēti attiecīgās slimības cēloņi – tas, vai šo slimību ir izraisījuši darba vides faktori. Šis process ir nesaraujami saistīts ar darba aizsardzības jomu un mērķi nodrošināt nodarbinātajiem sociālo aizsardzību. Tādējādi arodslimības konstatēšanas vajadzībām veikts izvērtējums, vai konkrēta slimība ir radusies darba vides faktoru dēļ, pats par sevi nav privāttiesiska ārstniecība, bet gan vērtējums, kas nepieciešams un paredzēts, lai veicinātu nodarbināto veselības aizsardzību un sociālo aizsardzību arodslimības gadījumā. MK šo vērtējumu ir pakļāvis Veselības inspekcijas (VI) un secīgi – administratīvās tiesas kontrolei.
Personas tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par tās nosūtīšanu uz ārstu komisiju izvērtēšanai, vai personai diagnosticētā slimība ir atzīstama par arodslimību
MK noteikumu Nr.908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 12. un 22.punktā paredzētais ārstu komisijas lēmums (atzinums) ir administratīvais akts, ar kuru tiek saistoši konstatēts tas, vai personai diagnosticēta slimība ir atzīstama par arodslimību. Šāda lēmuma adresātam ir tiesības to apstrīdēt un pārsūdzēt. Tādējādi, lai arī minēto noteikumu 23.punkta tekstā ir runāts par apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesībām attiecībā uz ārstu komisijas lēmuma pieņemšanas procesu, būtībā lēmuma adresātam ir tiesības apstrīdēt/pārsūdzēt arī pašu lēmumu. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams nodrošināt efektīvu personas tiesību arodslimību gadījumā aizsardzību. Savukārt arodslimību ārsta slēdziens, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par personai diagnosticētas slimības iespējamu atzīšanu par arodslimību (MK noteikumu Nr.908 10.punkts), ir vērtējams kā arodslimības konstatēšanas procesā izdots starplēmums. Ja šis slēdziens liedz personai saņemt labvēlīgu administratīvo aktu par arodslimības konstatēšanu, tas ir vērtējams kā starplēmums ar būtisku ietekmi. Tādējādi arī uz šāda lēmuma kontroli ir attiecināms no MK noteikumu Nr.908 6. un 23.punkta izrietošais mehānisms, kas paredz apstrīdēšanas iespēju VI un secīgu vēršanos tiesā.
Tiesas pienākums pieaicināt komersantu lietā trešās personas statusā, ja ir izšķirams strīds par tādas iestādes rīcībā esošas informācijas izsniegšanu, kas potenciāli satur komercnoslēpumu
Gadījumā, ja tiesā ir izšķirams strīds par tādas iestādes rīcībā esošas informācijas izsniegšanu, kas potenciāli satur komercnoslēpumu, tiesai ir jānoskaidro paša komersanta viedoklis šajā jautājumā. Tas darāms, pieaicinot komersantu lietā trešās personas statusā, dodot tam iespēju piedalīties šajā procesā un izteikties par pieprasītās informācijas tiesisko dabu un ietekmi uz komersanta komerciālajām interesēm, ja tā tiktu izsniegta informācijas pieprasītājam.
Tas, ka komersanta viedoklis tiesai nav saistošs un komercnoslēpuma izsniegšana vispārīgi nav izslēgta, ja informācijas pieprasītāja pamatotai interesei konkrētos apstākļos dodama priekšroka iepretim komersanta interesei, nemaina to, ka komersantam ir dodama iespēja piedalīties procesā.
Tiesa atbilstoši minētajai kārtībai var nerīkoties un komersanta viedokli nenoskaidrot vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka pieprasītā informācija pretēji iestādes apgalvotajam komercnoslēpumu tomēr nesatur.
Informācija, ko komersanti regulāri apkopo un iesniedz nodokļu administrācijai, var saturēt arī konfidenciālu informāciju par komersantu
Saskaņā ar nodokļu jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem nodokļu maksātājiem ir (vai var būt) pienākums Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegt dažāda rakstura informāciju, tostarp arī tādu, kas pēc savas tiesiskās dabas ir konfidenciāla (kas citstarp ietver arī komercnoslēpumu saturošu informāciju). To ir ņēmis vērā arī likumdevējs, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.pantā nostiprinot nodokļu administrācijas konfidencialitātes pienākumu.
Tas, ka atbilstoši normatīvo aktu prasībām nodokļu maksātājam ir pienākums iesniegt VID konkrētu informāciju, nemaina to, ka šī informācija var būt ierobežotas pieejamības, tostarp komercnoslēpums.
