Latvijas tiesiskais regulējums, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtu mantu un tās konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma lietā, ir nonācis ne tikai Satversmes tiesas (ST), bet nu jau arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) lietvedībā. 2024.gada 4.oktobrī EST pasludinātais spriedums apvienotajās lietās C-767/22, C-49/23, C-161/23 par ST uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem iezīmē kādu būtisku pārpratumu, kas ir pieļauts nacionālā regulējuma izstrādē un prasa šobrīd atgriezties pie tā.

Normatīvie akti Latvijā

Latvijas oficiālā pozīcija EST vēstīja, ka Latvija ir pārņēmusi Eiropas Savienības (ES) Padomes pamatlēmumu 2005/212/TI un direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju ES ar vairākiem normatīvajiem aktiem, tostarp Krimināllikuma 8.²nodaļu “Mantas īpašā konfiskācija” (paredzēts materiāltiesiskais regulējums) un Kriminālprocesa likuma (KPL) 59.nodaļu “Process par noziedzīgi iegūtu mantu” (paredzēts procesuālais regulējums). Latvijas pārstāvis arī norādīja, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas leģitīmais mērķis esot meklējams direktīvā 2014/42/ES.

Šādai pozīcijai EST tiesvedībā bija arī vēsturisks pamats. Lai gan KPL 59.nodaļa stājās spēkā 2005.gada 1.oktobrī, tomēr šo nodaļu likumdevējs ir vairākas reizes grozījis. Saeimā 2017.gada 22.jūnijā pieņemtajos KPL grozījumos līdz ar izmaiņām noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas regulējumā likums tika papildināts ar informatīvo atsauci uz direktīvu 2014/42/ES. Proti, ar šādu informatīvo norādi likumdevējs skaidri apliecināja, ka ievieš direktīvas prasības. Tāpat arī minēto grozījumu anotācijā tika sniegtas nepārprotamas norādes uz attiecīgās ES direktīvas ieviešanu.

Viens no svarīgākajiem elementiem, kas nacionālajā likumā tika pārņemts no direktīvas 2014/42/ES, bija paplašinātā mantas konfiskācija. Tā paredz, ka atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem tiesa var konfiscēt īpašumu pat tad, ja netiek pierādīts, ka attiecīgais īpašums gūts no noziedzīgas darbības, bet tā vietā tiesa, izvērtējot iespējamību, var pieņemt, ka attiecīgais īpašums drīzāk ir gūts no noziedzīgas darbības nekā no citām darbībām.