Latvijas Republikas Satversmes 106.pantā noteiktas ikvienas personas tiesības izvēlēties savu nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savai kvalifikācijai un spējām, tādējādi nodrošinot juridisku pamatu citiem darba tiesiskās attiecības regulējošajiem normatīvajiem aktiem un būtībā arī darba līgumam kā tādam. Atgādināšu svarīgāko, kas jāievēro, slēdzot darba līgumu.

Darba līgums pamatā regulēts Civillikumā (CL) un Darba likumā (DL), tomēr CL normas ir piemērojamas tikai tiktāl, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Tātad galvenais piemērojamais normatīvais akts, sagatavojot darba līgumu, ir DL, bet tas, protams, nenozīmē, ka visas "atbildes" ir meklējamas tikai un vienīgi DL. Piemēram, Darba aizsardzības likumā regulēta nodarbināto drošība un veselības aizsardzība darbā.

Lai gan precīza darba līguma definīcija DL nav iekļauta, to iespējams secināt no DL 28. un 39.panta: darba līgums ir vienošanās starp darbinieku un darba devēju, ar kuru darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties darba devēja rīkojumiem un noteiktajai darba kārtībai, savukārt darba devējs uzņemas maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.