Lai gan diskriminācijas aizliegums nostiprināts starptautiskos līgumos, Eiropas Savienības (ES), konstitucionālā un nacionālā ranga tiesību aktos, praksē ir gadījumi, kad pret darbiniekiem vai darba meklētājiem kādā no darba tiesisko attiecību posmiem var būt vērsta darba devēja diskriminācija darba meklētāja vai darbinieka vecuma dēļ.

Diskriminācijas aizlieguma princips noteikts Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajā teikumā, un to uzskata par vienlīdzības principa palīgelementu, kas to precizē un palīdz piemērot. Tiesiskā vienlīdzība ir viena no fundamentālākajām pamattiesībām, kas izriet no vispārējā taisnīguma principa.

Tiesiskās vienlīdzības princips tieši atvasināts no dabiskajām tiesībām. Diskriminācijas aizlieguma principa pamatā ir indivīdu dabiskā un sociālā vienlīdzība. Dabiskās tiesības ir neatņemamas tiesības, kas piemīt indivīdam no dzimšanas un ir neatkarīgas no valsts varas un likumdevēja pieņemtiem rakstītiem likumiem. Būtisku ieguldījumu diskriminācijas aizlieguma principa izpētē un izpratnē sniedza tieši dabisko tiesību skolas pārstāvji, piemēram, franču filozofs un rakstnieks Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), angļu filozofi Tomass Hobss (Thomas Hobbes) un Džons Loks (John Locke), kā arī citi.