Darbiniekam ir summētais darba laiks un viņš strādā diennakti, bet pēc tam ir trīs brīvdienas. Kādas ir tiesības darba devējam noteikt to, ka darbiniekam ir jāapmeklē kursi visās viņa plānotajās brīvdienās (no plkst. 9.00 līdz 17.00)?  

Darba likuma (DL) 141.pantā ir noteikts, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Savukārt, DL 130.pantā ir noteikts, ka darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā.

Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir lēmusi, ka direktīvā 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem  darba laika jēdziens ir “pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši” un ka direktīvā “nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku”. Proti, darbinieks savu atpūtas laiku var veltīt sev, savai ģimenei, hobijiem, relaksācijai vai cita veida nodarbēm, un viņam nav pienākuma atrasties darba devēja noteiktajā vietā un veikt darba devēja norādītās darbības, tostarp, piedalīties apmācībās.

Ja darba devējs ir izdevis rīkojumu, ka darbiniekam ir obligāti jāpiedalās apmācībās, tad šo apmācību laiku nevarēs uzskatīt par darbinieka atpūtas laiku, bet gan par darba laiku. Savukārt darba laika grafiku noteikšanai jāievēro DL 140.panta noteikumi, nodrošinot arī pienācīgu diennaksts un nedēļas atpūtas laiku.

Arī EST 2021.gada 28.oktobra spriedumā lietā Nr.C-909/19 ir izskatījusi līdzīgu jautājumu, skaidrojot, vai viss mācībās pavadītais laiks ir uzskatāms par darba laiku. EST norādīja, ka direktīvas izpratnē laikposms, kad darba ņēmējs piedalās darba devēja noteiktajā profesionālajā apmācībā, kura notiek ārpus viņa parastās darba vietas – apmācības pakalpojumu sniedzēja telpās – un kuras laikā viņš neveic savus parastos pienākumus, ir “darba laiks”.