Kam jāsedz zaudējumi, ja patērētājs veikalā nejauši sabojā kādu preci? Vai pircējam drīkst pieprasīt apmaksāt šos zaudējumus?
Nereti ikdienā ir situācijas, kad veikalā aiz neuzmanības vai kādu citu iemeslu dēļ patērētājs apgāž kādu plauktu vai preci, rezultātā radot zaudējumus pārdevējam. Šādās situācijās ir svarīgi saprast pircēja un pārdevēja pienākumus un tiesības, lai varētu izvērtēt, kam jāsedz radītie zaudējumi.
Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL) tieši nav noteikts pircēja pienākums maksāt par nodarīto zaudējumu. Dažādu zaudējumu, tostarp preču materiālo zaudējumu atlīdzību, nosaka saskaņā ar Civillikuma (CL) normām. Atbilstoši CL 1779.pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš nodarījis ar savu darbību vai bezdarbību.
Bieži rodas arī jautājums, kam ir pienākums segt bērna radītus zaudējumus. CL 1780.pantā noteikts, ka zaudējumi, ko nodarījis bērns līdz 7 gadiem, persona ar garīga rakstura traucējumiem, kura nav spējusi saprast savas darbības nozīmi vai nav spējusi vadīt savu darbību, vai arī rīcībspējīga persona nesamaņas stāvoklī vai nespējot saprast savas darbības nozīmi vai nespējot vadīt savu darbību, jāatlīdzina no šo personu mantas, ciktāl tas neatņem šīm personām to uzturlīdzekļus. Ja neuzmanību pieļāvuši tie, kam ir pienākums uzraudzīt šīs personas, par zaudējumiem ar savu mantu atbild vispirms viņi. Tātad, ja kāda persona (vecāki, aizbildņi, iestāde u.c.), kam bija pienākums uzraudzīt bērnu, ir pieļāvusi neuzmanību, tā atbild par bērna radītajiem zaudējumiem.
Tomēr jāņem vērā, ka ne visi zaudējumi ir jāatlīdzina. CL 1775.pantā noteikts, ka katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina, savukārt saskaņā ar CL 1774.pantu nejauši zaudējumi nav jāatlīdzina. Lai saprastu, kas CL izpratnē ir nejaušs zaudējums, jāaplūko CL 1773.pants, kurā noteikts, ka zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs – kad tas cēlies, sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs – kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara. Tātad, lai gan no likuma izriet, ka pircējam savu darbību vai bezdarbību rezultātā radītie zaudējumi ir jāatlīdzina, tomēr ir jāvērtē cēloņsakarība ar kādas personas rīcību un tās rezultātā radītajiem zaudējumiem.
Turklāt katrā situācijā nepieciešams izvērtēt, vai zaudējumi radušies tieši personas rīcības dēļ vai pārdevēja darbību vai bezdarbības rezultātā. Jāievēro, ka normatīvajā regulējumā nav tieši noteikts pircēja pienākums maksāt par zaudējumiem. Ja pircējs uzskata, ka tas savu darbību rezultātā ir nodarījis zaudējumus pārdevējam, puses var vienoties par zaudējumu segšanu. Turklāt pārdevējs šādā situācijā var izlemt radītos zaudējumus nepieprasīt.
Tomēr, ja pircējs uzskata, ka zaudējumi radušies nejauši un viņš nav vainīgs, pārdevējs var sagatavot aktu, kurā dokumentē situāciju, un vērsties tiesā pret konkrēto pircēju, kas radījis zaudējumus pārdevējam. Jānorāda, ka saskaņā ar PTAL 26.3panta piektās daļas 9.punktu Patērētāju strīdu risināšanas komisija neizskata strīdus par zaudējumiem. Šādā situācijā tiesa pēc saviem ieskatiem lems, vai zaudējums ir radies personas vainas dēļ, vai arī tas ir nejaušs un līdz ar to nav atlīdzināms.
