15.05.2018. Satversmes tiesa (ST) pieņēma spriedumu lietā Nr.2017-15-01 "Par Ārstniecības likuma 53.1panta 7.daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta 1.teikumam un 107.pantam".

Sākotnēji apstrīdētā norma ir Ārstniecības likuma (Likums) 53.1panta  7.daļa (izslēgta 08.06.2017.), kurā bija noteikts: "Ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akordalga, atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu."

08.06.2017. Saeima pieņēma  grozījumus, ar kuriem no Likuma izslēgta 53.1panta  7.daļa.

22.11.2017. Saeima pieņēma grozījumus, ar ko Likuma pārejas noteikumos ietverts 30. un 31.punkts.

Likuma pārejas noteikumu 30.punktā paredzēts, ka 2018.gadā ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, ar to piekrišanu varēs noteikt pagarināto normālo darba laiku, kas nepārsniedz 50 stundas nedēļā, t. i., 10 stundas virs Darba likumā  (DL) noteiktā normālā darba laika. Bet  no 01.01.2019. līdz 31.12.2019. varēs noteikt pagarināto normālo darba laiku, kas nepārsniedz 45 stundas nedēļā.

Savukārt atbilstoši Likuma pārejas noteikumu 31.punktam, nosakot pagarināto normālo darba laiku, darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz DL noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam:

  • no 01.01.2018. līdz 31.12.2018. – ne mazāk kā 1,20 noteikto stundas algas likmju apmērā;
  • no 01.01.2019. līdz 31.12.2019. – ne mazāk kā 1,35 noteikto stundas algas likmju apmērā.

Latvijas Republikas Satversmes (Satversme) 91.panta 1.teikums: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Satversmes 107.pants: "Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu."

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs pārbaudes lietas ietvaros esot konstatējis, ka Likuma 53.1panta 7.daļa nesamērīgi ierobežo ārstniecības personāla tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos, un tāpēc vērsies ST.

Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma, par kuru tiesībsargs sākotnēji vērsies ST, ir izslēgta no Likuma.

Pieteikuma iesniedzējs nepiekrita viedoklim, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama. Tiesas sēdē viņš pauda uzskatu, ka pagarinātā normālā darba laika apmaksas problēma pēc būtības neesot atrisināta un joprojām pastāvot Likuma pārejas noteikumu dēļ. Proti, par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā, kas ir noteikts līdz 31.12.2019., neesot paredzēta tāda pati samaksa kā par virsstundām DL izpratnē. Tādējādi ST esot jāvērtē Likuma pārejas noteikumu 31.punkts, kas nosaka samaksu par darbu pagarinātā normālā darba laika apstākļos pārejas periodā.

Tiesas secinājumi

ST secināja, ka apstrīdētā norma grozītā veidā vēl joprojām ir spēkā esoša. Proti, Likuma pārejas noteikumu 31.punkts pēc būtības turpina uzturēt ar 53.1panta 7.daļu iedibināto kārtību attiecībā uz pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmi. Likumdevējs samaksai par pagarināto normālo darba laiku joprojām ir noteicis zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu darbu DL izpratnē. Līdz ar to tiesvedība lietā turpināma, pārbaudot Likuma pārejas noteikumu 31.punkta satversmību.

ST arī atzina, ka izskatāmajā lietā salīdzināmā situācijā atrodas visi nodarbinātie, kuriem noteiktais darba laiks pārsniedz normālo darba laiku DL izpratnē. Apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret pagarināto normālo darba laiku strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas. Personām, kuras strādā pagarināto normālo darba laiku, darba samaksas likme joprojām ir zemāka nekā DL noteiktā virsstundu darba apmaksas likme.

Lai noteiktu, vai likumdevēja noteiktajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Paužot apsvērumus par apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes saglabāšanu pārejas periodā, likumdevējs norādīja, ka ir vērtētas valsts budžeta iespējas un ņemta vērā nepieciešamība ievērot Fiskālās disciplīnas likuma prasības. Šīs izvērtēšanas rezultātā par piemērotāko risinājumu atzīta pakāpeniska atteikšanās no pagarinātā normālā darba laika 3 gadu periodā.

ST atzīst, ka pārejas perioda noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti. Tomēr ST norāda, ka šādi argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai pamatotu atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi pārejas periodā. Likumdevējam, arī pieņemot pārejas perioda regulējumu, ir pienākums norādīt un pamatot ar to noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Izskatāmajā lietā  likumdevējs to nav pamatojis. Tātad atšķirīgajai attieksmei pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, nosakot pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmes pārejas periodā, nav leģitīma mērķa. Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.panta 1.teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 91.panta 1.teikumam, nav nepieciešams vērtēt tās atbilstību Satversmes 107.pantam.

Par spriedumu

Pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu, bet paudis uzskatu, ka no apstrīdētajā normā noteiktās pagarinātā normālā darba laika apmaksas kārtības ir iespējams atteikties 1 budžeta gada ietvaros, līdzsvarojot sabiedrības intereses un veselības aprūpes sistēmā strādājošo intereses.

ST norādīja, ka izskatāmajā lietā ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā veselības aprūpes sistēmā nepieciešamo pasākumu veikšanai, lai būtu nodrošināta gan vienlīdzīga attieksme pret ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, gan arī tiktu nodrošināta nepārtraukta kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība.

ST nosprieda atzīt Likuma pārejas noteikumu 31.punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91.panta 1.teikumam un spēkā neesošu no 01.01.2019.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī.