Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2025.gada 5.jūnijā pasludināja tās 2025.gada 13.maija lēmumu lietā “Lazdiņš pret Latviju”, noraidot sūdzību par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) iespējamo pārkāpumu, informē Ārlietu ministrija.
Savā 2016.gada 15.marta sūdzībā ECT persona apgalvoja, ka viņai tika ierobežotas Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punktā garantētās tiesības uz pieeju tiesai saistībā ar procesu, kādā var pārsūdzēt atteikumu par speciālās atļaujas par piekļuvi valsts noslēpumam. Proti, atbilstoši kādreizējam likuma “Par valsts noslēpumu” regulējumam persona nevarēja pārsūdzēt ģenerālprokurora 2015.gada 16.septembra galīgo lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu. Turklāt pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma par likuma “Par valsts noslēpumu” normu, kas noteica šāda lēmuma pārsūdzēšanas kārtību, neatbilstību Satversmei, kura pamatā bija personas pieteikums, lēmums par personas speciālās atļaujas anulēšanu netika pārskatīts un atcelts. Tādējādi, personas ieskatā, viņam tika liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vispirms ECT uzsvēra, ka primāri atbildība par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu novēršanu gulstas uz valsts iestādēm, un, vērtējot, vai ir noticis personas tiesību pārkāpums, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp notikumi pirms lietas izskatīšanas ECT. Tad, atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, ECT norādīja, ka personai labvēlīgs lēmums pats par sevi neliedz “upura” statusu Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē, ja vien valsts nav skaidri un pēc būtības atzinusi Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu un sniegusi atbilstošu atlīdzinājumu.
Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, ECT norādīja, ka iespējamais Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums izrietēja no tobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma – likuma “Par valsts noslēpumu” 11.panta 5.daļas un 13.panta 3.daļas, kas paredzēja speciālās atļaujas pārsūdzēšanas kārtību. Vērtējot pirmo kritēriju “upura” statusa zaudēšanai, ECT atzina, ka ST, izskatot personas konstitucionālo sūdzību, bija pieņēmusi personai labvēlīgu spriedumu, atzīstot apstrīdētās tiesību normas par neatbilstošām Satversmei. Līdz ar to ECT secināja, ka ST bija skaidri atzinusi personas tiesību pārkāpumu, un ir izpildīts pirmais priekšnoteikums “upura” statusa zaudēšanai.
Attiecībā uz otro kritēriju ECT vērtēja, vai persona saņēma vai varēja saņemt atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu nacionālajā līmenī. Ņemot vērā to, ka ST atzina apstrīdētās tiesību normas par spēkā neesošām no 2018.gada 1.jūlija, ST spriedumam nebija ietekmes uz personas tiesisko situāciju pirms minētā datuma, jo persona nebija lūgusi, lai apstrīdētās tiesību normas attiecībā uz viņu tiktu atceltas ar atpakaļejošu spēku (ex tunc). Vērtējot, vai šāda lūguma izteikšana ST būtu varējusi nodrošināt viņai atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu, ECT vispirms secināja, ka Latvijas tiesību sistēma ļāva iesniedzējam lūgt ST atcelt apstrīdētās tiesību normas ar atpakaļejošu spēku. Šajā saistībā ECT ņēma vērā, ka ST ir izskatījusi līdzīgus lūgumus vairākās lietās un daļā no šīm lietām – atcēla apstrīdētās normas ar atpakaļejošu spēku. Tāpēc ECT nepiekrita personai, ka tā nevarēja iesniegt šādu lūgumu vai arī, ka nepastāvēja iespēja, ka ST to apmierinātu. ECT norādīja, ka, lai gan personai labvēlīgs ST nolēmums automātiski neatceļ attiecībā uz konkrētu personu pieņemto lēmumu, tas ļautu personai lūgt atjaunot tiesvedību konkrētajā lietā. Savukārt atjaunotajā procesā nacionālajām tiesām būtu saistošs ST spriedums un tā interpretācija par apstrīdēto normu. Ņemot vērā minēto, ECT uzskatīja, ka šāds Latvijas normatīvajā regulējumā paredzētais divpakāpju tiesību aizsardzības līdzeklis spēj nodrošināt personai pietiekamu atlīdzinājumu Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē. ECT secināja, ka, ja persona būtu lūgusi apstrīdētās tiesību normas atcelt ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz viņu, šāds lūgums būtu varējis nodrošināt atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu konkrētajā situācijā, un ir izpildījies arī otrais priekšnoteikums “upura” statusa zaudēšanai.
Ņemot vērā, ka abi priekšnoteikumi ”upura” statusa zaudēšanai bija izpildījušies, ECT secināja, ka persona nav uzskatāma par “upuri” Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta un 34.panta izpratnē, un sūdzību noraidīja.
