Ikvienam, slēdzot līgumu, jāzina, ka saskaņā ar Civillikuma (CL) 1587. pantu un t.s. pacta sunt servanda (līgumi ir jāpilda) principu katrs tiesisks darījums tā līdzējiem rada pienākumu izpildīt apsolīto. Tomēr jāņem vērā, ka prasījuma tiesību izdarīt apsolīto neizmantošanas gadījumā tās ar laiku zūd.

Profesors Kalvis Torgāns savā grāmatā "Saistību tiesības" norādījis: "Nebūtu saprātīgi pieļaut, ka iespējamais parādnieks uz mūžīgiem laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena." Lai novērstu šādu iespēju, civiltiesībās ieviests noilguma institūts, kas ļauj izvairīties no nenoteiktības mantiskajās attiecībās un aizsargāt parādnieka tiesības un tiesiskās intereses.

Noilguma termiņš

Atbilstoši CL 1895. pantam vispārējais saistību tiesību noilguma termiņš ir 10 gadi, savukārt saskaņā ar Komerclikuma (KL) 406. pantu no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst trīs gadu laikā (ja vien likumā nav noteikts cits noilguma termiņš). CL un KL noteiktā termiņa piemērošana atkarīga no konkrētā darījuma veida, tādējādi primāri jāizvērtē darījuma puses un mērķis. Ja darījums slēgts komercdarbības ietvaros, piemēram, piegādes līgums starp divām komercsabiedrībām, noilgums iestājas pēc trīs gadiem, savukārt tad, ja darījums slēgts starp divām fiziskām personām kādām personīgām vajadzībām, piemērojams 10 gadu termiņš.