Informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju un mediju jomas tiesiskā regulējuma jautājumiem netiek pievērsta ievērojama sabiedrības vērība regulējuma tehniskā rakstura un sarežģītības dēļ. Arī Latvijas tiesībās ievērojamas tiesu prakses izmaiņas vai autoritatīvi spriedumi minētajās jomās netiek pieņemti bieži. Tomēr šādi spriedumi nereti ietekmē liela iedzīvotāju skaita ikdienu, jo ir saistīti ar dažādu telekomunikāciju un mediju pakalpojumu sniegšanu patērētājiem. Šajā rakstā aplūkošu obligāto televīzijas programmu izplatīšanu.

Obligātās televīzijas programmu izplatīšanas (must carry) noteikumi veidoti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad analogajos apraides tīklos programmu vietu skaits bija ierobežots, bet, veidojoties komerciālajām televīzijām, programmu piedāvājums tirgū strauji palielinājās. Obligātās izplatīšanas prasības tika ieviestas, lai garantētu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu pieejamību, kā arī nodrošinātu satura dažādību patērētājiem. Aplūkojot spēkā esošos tiesību aktus un tiesu praksi obligāti izplatāmo televīzijas programmu jomā, jānorāda, ka pašlaik Kultūras ministrijā norit darbs mediju vides tiesiskā regulējuma pilnveidošanai, tostarp elektronisko mediju jomā.