Valsts īsteno dažādus pasākumus, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu samaksas. Pamatā šie pasākumi paredzēti nozarēs, kurās saredzamas krāpnieciskas darbības ar mērķi samazināt valsts budžetā maksājamos nodokļus. Visbiežāk nesamaksātos nodokļus izmanto, lai uzņēmuma darbiniekiem izmaksātu algas "aploksnēs" vai norēķinātos ar sadarbības partneriem skaidrā naudā, neatspoguļojot darījumus grāmatvedībā, attiecīgi nesamaksājot par tiem nodokļus.

Par tīšu noziegumu – izvairīšanos no nodokļu samaksas – var definēt situācijas, kad personas apzināti iekļauj deklarācijās nepatiesus jeb fiktīvus darījumus, kā rezultātā samazināti valstij maksājamie nodokļu apmēri.

Analizēsim normatīvo regulējumu, kurā paredzēta atbildība par nodokļu nemaksāšanu gadījumos, kad darījumi ir deklarēti. Proti, aplūkosim situācijas, kad personas bijušas godprātīgas, atspoguļojot darījumus deklarācijās, bet noteiktajā termiņā nav samaksāti aprēķinātie nodokļi. Noskaidrosim, vai Krimināllikuma (KL) 218. pantā paredzētā atbildība par izvairīšanos no nodokļu samaksas piemērojama visos gadījumos, kad persona nav samaksājusi aprēķinātos nodokļus noteiktajā termiņā.