Šobrīd darba vietās, kur nav iespējams nodrošināt attālināto darbu, obligāti jāveic regulāra darbinieku testēšana. Aktuālajos Ministru kabineta (MK) noteikumos paredzēts, ka par šādiem testiem jāmaksā pašiem darbiniekiem, ja vien viņi nav vakcinējušies. Vai šī prasība atbilst Darba likumam (DL)?

Raksta līdzautors: Ints Skaldis, SIA "ZAB Ellex Kļaviņš", zvērināta advokāta palīgs

Noteikumi un rīkojums

Šobrīd divās tiesību normās noteikts darbinieku pienākums pašiem segt izdevumus par Covid-19 testa veikšanu. Proti, MK noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 26. punktā paredzēts, ka tad, ja darbiniekam darba pienākumu veikšanai nepieciešams testēšanas sertifikāts, darbinieks (amatpersona) nodrošina Covid-19 testa veikšanu par saviem līdzekļiem, ja nav citas vienošanās ar darba devēju. Tāpat arī MK rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 5.8. apakšpunktā noteikts, ka tad, ja darba pienākumu veikšanai, epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanai darba vietā vai pakalpojumu sniegšanai nepieciešams testēšanas sertifikāts, darbinieks nodrošina Covid-19 testa veikšanu par saviem līdzekļiem, ja nav citas vienošanās ar darba devēju.

Kam ir lielāks juridiskais spēks?

Lai gan raksta sākumā uzdotais jautājums attiecināms tikai uz MK noteikumiem Nr. 662, tomēr noderīgi paskaidrot arī MK rīkojuma Nr. 720 tiesisko dabu un tajā noteikto darbinieka pienākumu segt Covid-19 testa izmaksas. Saskaņā ar likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 5. pantu MK ir tiesības izsludināt ārkārtējo situāciju uz noteiktu laiku, bet ne ilgāk kā uz trim mēnešiem. Atbilstoši šī likuma 8. panta 1. daļas 3. punktam MK ir tiesības noteikt īpašu saimnieciskās darbības kārtību vai šīs darbības ierobežojumus, kā arī saskaņā ar 8. panta 2. daļu noteikt konkrētajā ārkārtējā situācijā nepieciešamus pasākumus, kas valsts apdraudējuma un tā seku novēršanai vai pārvarēšanai paredzēti likumos.