Morālā kaitējuma atlīdzība par diskriminējošu atalgojumu jāprasa 3 mēnešu laikā

Latvijas Republikas Augstākā tiesa (AT) 06.06.2018. atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 14.03.2016. spriedumu, ar kuru daļēji apmierināta darbinieces prasība pret darba devēju par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu atalgojuma noteikšanā (lieta Nr.C31247015). Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Darbiniece bija cēlusi tiesā prasību pret savu darba devēju, norādot, ka citas tiesvedības ietvaros ar darba devēju darbiniece ir uzzinājusi, ka minētais darba devējs viņas kolēģim – vīrietim – par tādu pašu amatu kā prasītājai noteicis par 17% lielāku darba samaksu nekā prasītājai (sievietei). Tādējādi atbildētājs esot pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, radot prasītājai pazemojumu kā sievietei, kuras spējas un profesionalitāte dzimuma dēļ tiek vērtēta zemāk.

Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instances tiesa nosprieda prasību apmierināt daļēji. Tiesa atzina, ka:

• pret prasītāju ir pieļauts atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpums;
• piedzina no atbildētāja daļu no prasītājas norādītās morālā kaitējuma atlīdzības;
• piedzina  izdevumus advokāta palīdzības apmaksai.

Darbinieces prasību daļā par darba samaksas starpības piedziņu tiesa noraidīja, jo darbiniece bija nokavējusi Darba likuma (DL) 60.panta 3.daļā noteikto termiņu šādas prasības celšanai. Saskaņā ar minēto likuma normu darbiniekam prasība par darba devēja pienākuma noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu pārkāpumu jāceļ 3 mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par attiecīgo pārkāpumu. Vienlaikus, iztulkojot šo DL normu, apelācijas instances tiesa norādīja, ka 3 mēnešu noilgums prasības celšanai attiecas tikai uz prasījumu par darba samaksas starpības piedziņu, bet neattiecas uz darbinieka prasījumu atzīt iepriekš minēto pārkāpumu un prasījumu piedzīt ar to radītā morālā kaitējuma atlīdzību. Attiecībā uz šiem prasījumiem apgabaltiesa uzskatīja par pamatotu piemērot DL 31.pantā noteikto vispārīgo noilguma termiņu prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, proti, 2 gadu termiņu, kuru prasītāja bija ievērojusi.

AT, pārbaudot apgabaltiesas sprieduma likumību, secināja, ka apgabaltiesa nav devusi vērtējumu visiem pierādījumiem, kas noveda pie noilguma termiņa tecējuma sākuma brīža nepareizas konstatācijas. Tāpat pārsūdzētajā spriedumā tiesa nav devusi novērtējumu atbildētāja iesniegtajiem pierādījumiem, kas sniedz skaidrojumu un norāda uz objektīviem apstākļiem atšķirīga atalgojuma noteikšanai. Šāds procesuāls pārkāpums, AT ieskatā, atzīstams par būtisku, jo varēja novest pie lietas nepareizas izskatīšanas pēc būtības.

Attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā sniegto DL normu iztulkojumu AT atzīst, ka apelācijas instances tiesa nepareizi noteikusi darbinieces prasījumiem piemērojamās likuma normas par noilguma termiņiem. Augstākā tiesa norāda, ka DL 31.pantā noteiktais 2 gadu noilguma termiņš ir vispārēja rakstura, proti, piemērojams prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, ciktāl speciālajās tiesību normās nav noteikts cits prasījumu noilguma termiņš. Tā kā darba samaksas starpības un morālā kaitējuma atlīdzības prasības ir pakārtotas vai izriet no prasības konstatēt pašu vienlīdzības principa pārkāpuma faktu, kura konstatēšanai termiņš noteikts Darba likuma 60.panta 3.daļā, tad arī attiecībā uz minētajiem pakārtotajiem prasījumiem ir piemērojams 3 mēnešu termiņš prasības celšanai tiesā.