Liegumu tālāk nodot radiofrekvenču spektra joslas lietošanas tiesības, kuras elektronisko sakaru uzņēmumam piešķirtas bez maksas, neatbilst Satversmei, tā atzinusi Satversmes tiesa (ST).
Tiesa uzsvēra, ka individuāls izvērtējums attiecībā uz bez maksas iegūtu radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu nodrošinātu sabiedrības un konkrētā uzņēmuma interešu līdzsvaru.
Lieta tika izskatīta pēc elektronisko sakaru uzņēmuma pieteikuma. Uzņēmums bija ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra joslas lietošanas tiesības pēc pieprasījuma un bez maksas. Lai turpinātu īstenot savas īpašuma tiesības, tam būtu nepieciešams attīstīt un piedāvāt klientiem piektās paaudzes mobilo elektronisko sakaru tīkla pakalpojumus. Tā kā uzņēmums neesot viens no tiem mobilo sakaru operatoriem, kas darbojas Latvijas tirgū, tam neesot iespēju tieši sniegt lietotājiem 5G tehnoloģiju mobilo sakaru pakalpojumus. Tāpēc uzņēmums būtu ieinteresēta tam piešķirtās spektra joslu lietošanas tiesības nodot vai iznomāt kādam no mobilo sakaru operatoriem, lai tādējādi gūtu iespējami lielāku labumu no savām īpašuma tiesībām. Taču Elektronisko sakaru likuma 48.panta 7.daļa liedz nodot vai iznomāt šīs lietošanas tiesības, ja tās nav iegūtas konkursa vai izsoles rezultātā par maksu. Uzņēmums uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo tiesības uz īpašumu un neatbilst tiesiskās vienlīdzības principam.
Sākotnēji Latvijā vispārējā prakse bija tāda, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tika piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas. Savukārt minēto tiesību piešķiršana izsoles vai konkursa kārtībā par maksu tika uzsākta 2010.gadā. Tādējādi šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka elektronisko sakaru uzņēmumiem radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tika piešķirtas dažādos laika posmos un dažādās procedūrās. ST secināja, ka likumdevēja izvēle visos gadījumos, kad ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir piešķirtas bez maksas, liegt elektronisko sakaru uzņēmumam tiesības tās nodot tālāk, var novest pie godīgai konkurencei neatbilstošām situācijām, jo netiek izvērtēti ne šo tiesību piešķiršanas apstākļi, ne konkrētā brīža konkurences un tirgus apstākļi.
Veicot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījuma individuālu izvērtējumu, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija varētu ņemt vērā apstākli, ka uzņēmums šīs tiesības ieguvis bez maksas, kā arī izvērtēt, vai šādu lietošanas tiesību tālāknodošanas gadījumā būs izslēgta uzņēmuma iespēja netaisnīgi iedzīvoties uz ierobežota resursa rēķina. Tāpat, ST ieskatā, komisija varētu ņemt vērā to, vai elektronisko sakaru uzņēmums, kurš vēlas tam piešķirtās ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tālāknodot, un elektronisko sakaru uzņēmums, kuram šīs lietošanas tiesības tiktu nodotas, ir uzskatāmi par vienu tirgus dalībnieku Konkurences likuma izpratnē. Turklāt šāda individuālo apstākļu izvērtēšana nebūt nenozīmētu, ka elektronisko sakaru uzņēmumam visos gadījumos tiks atļauta bez maksas iegūtu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošana.
Tiesa atzina, ka var pastāvēt arī citi alternatīvi līdzekļi, kas būtu izmantojami sabiedrības un konkrētu elektronisko sakaru uzņēmuma interešu sabalansēšanai. Likumdevējam savas rīcības brīvības ietvaros ir tiesības izvēlēties, kādā veidā nodrošināt sabiedrības intereses, godīgas konkurences apstākļus un novērst iespējamību, ka elektronisko sakaru uzņēmums netaisnīgi iedzīvojas uz ierobežota resursa rēķina, vienlaikus nodrošinot pēc iespējas efektīvāku ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanu. Tādējādi ST atzina, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem. Ņemot vērā minēto, ST secināja, ka nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam.
Tā kā radiofrekvenču spektrs ir unikāls un ierobežots resurss, regulējuma noteikšana attiecībā uz tā izmantošanu ir būtisks jautājums. Tādēļ nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka Satversmei neatbilstošā tiesību norma savu juridisko spēku zaudētu ar sprieduma publicēšanas brīdi, bet nebūtu aizstāta ar jaunu tiesisko regulējumu. Attiecīgi ST secināja, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks, lai tas izvērtētu, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas personas un sabiedrības intereses, un noteiktu jaunu tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2025.gada 1.janvāra.
