Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko jūnijā publicēto Senāta spriedumu apkopojumu civillietās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
Preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādīšanas nasta
Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā ir izmantota atbilstoši tās pamatfunkcijai, kas ir garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu attiecīgajā tirgū. Preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda preču zīmes faktiskā izmantošana likuma “Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 23. un 32.panta normu izpratnē. Preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai prezumpcijām, bet tas ir jādara ar objektīviem pierādījumiem par preču zīmes efektīvu un pietiekamu izmantošanu attiecīgajā tirgū.
Preču zīmes izmantošana saistībā ar daļu no precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem preču zīme reģistrēta
Preces un pakalpojumus neuzskata par savstarpēji līdzīgiem tikai tādēļ, ka tie ietverti vienā un tajā pašā Nicas klasifikācijas klasē; preces un pakalpojumus neuzskata par savstarpēji atšķirīgiem tikai tādēļ, ka tie ietverti dažādās Nicas klasifikācijas klasēs. Proti, vairāku preču vai pakalpojumu atrašanās vienā Nicas klasifikācijas klasē pati par sevi nenozīmē, ka tie savstarpēji ir tik līdzīgi, lai veidotu preču vai pakalpojumu vienotu kategoriju.
Ja preču zīme reģistrēta attiecībā uz vairākām precēm vai pakalpojumiem, kas ietilpst tādā preču vai pakalpojumu kategorijā, kura ir definēta īpaši precīzi un šauri un kuras ietvaros nav iespējams veikt nozīmīgus iedalījumus (autonomās apakškategorijās), preču zīmes īpašniekam ir pietiekami iesniegt pierādījumus par šīs preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz daļu no šajā viendabīgajā kategorijā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem. Savukārt, ja preču zīme reģistrēta uz vairākām precēm vai pakalpojumiem, kas apvienoti plašā kategorijā, kura var tikt iedalīta vairākās autonomās apakškategorijās, preču zīmes īpašniekam ir jāiesniedz pierādījumi par šīs preču zīmes faktisku izmantošanu katrā no šīm autonomajām apakškategorijām.
Tādējādi svarīgs ir jautājums, vai pircējs, kurš vēlas iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, kas ietilpst ar attiecīgo preču zīmi aptverto preču vai pakalpojumu kategorijā, ar šo preču zīmi asociēs visas šajā kategorijā ietilpstošās preces vai pakalpojumus. Būtiskais kritērijs preču vai pakalpojumu autonomas apakškategorijas noteikšanai ir attiecīgo preču vai pakalpojumu izmantošanas mērķis un funkcionālais uzdevums.
Preču zīmes izmantošana formā, kas atšķiras no reģistrētās preču zīmes
Lai preču zīmi atzītu par faktiski izmantotu, forma, kādā preču zīme ir izmantota, var atšķirties no formas, kādā šīs preču zīme ir reģistrēta, vienīgi ar elementiem, kuri nemaina reģistrētās preču zīmes atšķirtspēju. Tādējādi, ja saimnieciskajā apritē izmantotā zīme atšķiras no formas, kādā preču zīme reģistrēta, tiesai, kas izskata prasību par preču zīmes reģistrācijas atcelšanu tās neizmantošanas dēļ, ir jāvērtē, vai preču zīmes faktiskais lietojums izmaina preču zīmes, kādā tā ir reģistrēta, atšķirtspēju.
Raidorganizāciju tiesību nošķiršana no autortiesībām
Raidorganizācijas organizatoriskā darbība un ieguldījumu izdarīšana var būt pamats izņēmuma tiesību iegūšanai attiecībā uz tās raidījumiem kā blakustiesību objektiem. Vienlaikus šāda veida darbība nevar būt pamats autortiesību iegūšanai, jo pretstatā raidorganizāciju tiesībām, kas ir vērstas uz raidorganizācijas ieguldījumu aizsardzību, autortiesību aizsardzības priekšnoteikums ir fiziskās personas radošā darbība (jaunrade).
Tiesas pienākums spriedumā atbildēt uz lietas dalībnieku argumentiem
Tiesai ir pienākums spriedumā analizēt lietas dalībnieku argumentus, jo tas nodrošina lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesības būt uzklausītam. Tāpēc iepretim lietas dalībnieku tiesībām sniegt paskaidrojumus, izvirzīt argumentus un iebildumus ir tiesas pienākums atbildēt uz lietas dalībnieku teikto. Tiesai nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru lietas dalībnieku argumentu, jo tiesai jāatbild tikai uz tādiem argumentiem, kas attiecas uz lietu un ir nozīmīgi tās izspriešanai, tomēr, ja tiesa argumentu atzīst par nebūtisku, tiesai tas jāpamato.
Prasība par komercsabiedrības vadības līgumā paredzētās līguma izbeigšanas atlīdzības piedziņu, ja valdes loceklis atsaukts no amata dalībnieku uzticības zaudēšanas dēļ
Ja no amata atceltais valdes loceklis cēlis prasību par līguma izbeigšanas atlīdzības piedziņu, atsaucoties uz vadības līgumu, kurā viņam paredzēta tiesība uz šādu atlīdzību, situācijā, kad sabiedrība lēmumu pieņēmusi pēc savas iniciatīvas un bez jebkāda iemesla, sabiedrībai ir pienākums pierādīt, ka persona tikusi atsaukta no valdes locekļa amata ar iemeslu. Turklāt šādam iemeslam ir jābūt objektīvam.
Uzticības zaudēšana kā subjektīvs faktors pati par sevi ir pietiekama lēmuma pieņemšanai par valdes locekļa atsaukšanu (jo valdes locekļa amats ir uzticības amats), taču tā nav pietiekama, lai konstatētu, ka atceltajam valdes loceklim iepriekšminētajos apstākļos nav tiesības prasīt līguma izbeigšanas atlīdzības piedziņu, ja vien konkrētajā gadījumā uzticības zaudēšanu nepamato kādi objektīvi apstākļi, kuru esība ir jāpierāda sabiedrībai.
Kapitālsabiedrības valdes locekļa tiesība uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu
Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7.pants, kas paredz darba ņēmēju tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktu, ir tieši piemērojams tiesiskajās attiecībās starp kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem, ja vien konkrētais valdes loceklis atbilst “darba ņēmēja” jēdzienam šīs direktīvas izpratnē.
No fiduciāra darījuma izrietošās prasījuma tiesības
Par fiduciāra darījuma priekšmetu var būt visi atļauti darījumi, un no tā izriet katra līdzēja prasījuma tiesība par pienākuma izpildīšanu, kuru otrais līdzējs ar fiduciāru darījumu ir uzņēmies, vai par zaudējumu atlīdzības piedziņu tā neizpildīšanas gadījumā. Turklāt fiduciāram tāpat kā pilnvarniekam (Civillikuma 2304.pants) nav tiesību fiducianta interesēs un labā iegūto mantu paturēt sev.
Fiduciārs darījums, ar kuru fiduciārs iegūst īpašumu fiducianta interesēs un uz viņa rēķina
Lai nodibinātu fiduciāras attiecības tā sauktā “salmu vīra” darījuma izpratnē – uzticības persona savā vārdā, bet uzticētāja interesēs un uz viņa rēķina iegūst īpašumu tāpēc, ka pats uzticētājs negrib vai nevar atklāti savā vārdā iegūt šo tiesību–, nav nepieciešama īpašuma vai prasījuma tiesības pārnese no fiducianta fiduciāram.
Fiduciāra darījuma forma
Fiduciārus darījumus atbilstoši līgumu formas brīvības principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, arī mutvārdos. Pienākums pierādīt darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu ir tai pusei, kura to apgalvo.
