Senāta Administratīvo lietu departaments 29. janvārī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas – bankas – pieteikums par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) lēmuma atcelšanu. Ar minēto FKTK lēmumu konstatēts, ka par pieteicējas klienta maksājuma rīkojumu veikt maksājumu ir atbildīga pieteicēja saskaņā ar Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 99. panta 9. daļu, un pieteicējai uzdots informēt FKTK par risinājumu minētā darījuma izpildē. Tāpat pieteicējai uzdots izvērtēt nepieciešamību veikt izmaiņas iekšējās kontroles sistēmā un procedūrā, nosakot tās rīcību gadījumos, kad nav iespējams izpildīt maksājumu pakalpojumu izmantotāja doto maksājuma rīkojumu. Pieteicējai uzlikta arī soda nauda.
Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Senāts, izskatot lietu, bija apturējis lietā tiesvedību un vērsies Eiropas Savienības Tiesā (EST) ar prejudiciāliem jautājumiem. Saņēmis EST atbildes uz Senāta jautājumiem, Senāts atjaunoja tiesvedību lietā.
Senātā tika risināts strīds par to, vai apgabaltiesa, konstatējot pieteicējas atbildību saskaņā ar Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 99. panta 9. daļu, nav pārkāpusi savu kompetenci, faktiski izšķirot pieteicējas un klienta starpā pastāvošu civiltiesisku strīdu.
Senāts vispārīgi piekrita, ka minētā likuma 99. pants noregulē maksātāja, maksājuma saņēmēja, maksātāja maksājumu pakalpojuma sniedzēja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzēja savstarpējās tiesiskās attiecības – tiesības un pienākumus – un atbildības robežas. Vienlaikus Senāts atzina, ka normas teksts pats par sevi nevar būt par pamatu pieņēmumam, ka apgabaltiesa (bet primāri – FKTK), piemērojot šo normu un pārbaudot to, vai tā ir ievērota, ir izšķīrusi civiltiesisku strīdu. Senāts, ņemot vērā arī EST apsvērumus, norādīja, ka Eiropas parlamenta un Padomes direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (direktīva 2007/64/EK), kas transponēta Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma normās, paredz divu veidu procedūras: sūdzību procedūras (direktīvas 80.–82. pants) un ārpustiesas pārsūdzības procedūras (direktīvas 83. pants). Sūdzību procedūrās kompetentā iestāde ir tiesīga pārbaudīt citstarp to, kā tiek ievērots direktīvas 2007/64/EK 75. pants (attiecīgi – Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 99. pants), kā arī piemērot sankcijas par pantā ietverto normu pārkāpumiem.
Vienlaikus Senāts, atsaucoties uz EST norādīto, atzina, ka viena un tā pati kompetentā iestāde vienas procedūras ietvaros nav tiesīga izšķirt strīdu jeb piemērot ārpustiesas pārsūdzības procedūru, gan arī piemērot sūdzību procedūru. Tomēr konkrētajā gadījumā šādi apstākļi netika konstatēti. Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 105. panta 2. daļa FKTK paredz kompetenci izskatīt maksājumu pakalpojumu izmantotāju iesniegumus saistībā ar likuma, tostarp 99. panta, noteikumu neievērošanu. Atbilstoši likuma 105. panta, kurā ir iekļautas direktīvas 2007/64/EK 80.–82. pantā paredzētās sūdzību procedūras, piektajai daļai FKTK ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod maksājumu pakalpojumu sniedzējam izbeigt citstarp likuma XIV nodaļas noteikumu neievērošanu vai novērst pieļautos pārkāpumus, un noteikt šim nolūkam nepieciešamo darbību izpildes termiņu. Ievērojot likuma 99. pantā ietverto tiesību normu būtību, pārbaude par to, vai šīs normas ir ievērotas, neizbēgami ietver pārbaudi par katras maksājuma rīkojuma izpildē iesaistītās personas rīcības atbilstību šai normai un secinājumus par katras personas atbildību. Tādējādi tas vien, ka FKTK un secīgi – apgabaltiesa, ir pārbaudījusi to, vai pieteicēja ir ievērojusi likuma 99. panta normas, neliecina par to, ka ir izšķirts civiltiesisks strīds. FKTK ir vienīgi īstenojusi tai ar likumu noteikto publiski tiesisko mērķi nodrošināt, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji ievēro minētā likuma normas.
Senāts arī atzina, ka šķīrējtiesas spriedumam, kurā secināts, ka pieteicēja nav atbildīga par maksājuma rīkojuma neizpildi un ar kuru ir noraidīta klienta prasība par naudas piedziņu no pieteicējas, izskatāmajā lietā nav prejudiciālas nozīmes, jo to neparedz procesuālie noteikumi: Civilprocesa likuma 487. panta 1. daļas 1. un 2. punktā noregulētie izņēmumi liecina par to, ka šķīrējtiesas spriedums ir saistošs vienīgi šķīrējtiesas līguma slēdzējām pusēm, tāpat arī šķīrējtiesas spriedumā konstatētie fakti un to juridiskais vērtējums nevar būt par pamatu valsts vai pašvaldības iestāžu tiesību ierobežošanai, kas nozīmētu arī valsts un pašvaldību iestādēm likumā noteiktu funkciju un to īstenošanas ietvaros noteikto tiesību ierobežošanu. Tāpat šķīrējtiesas spriedumā nodibinātie fakti nevar kalpot kā pierādījums administratīvajā lietā Administratīvā procesa likuma 153. panta kontekstā, jo jēdziens "tiesa", kas lietots panta 2. daļā, nav attiecināms uz šķīrējtiesām, jo tās nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas ir noteikta Latvijas Republikas Satversmes 6. nodaļā un likumā "Par tiesu varu". Tādēļ, līdzīgi kā to atzinis Senāts civillietā saistībā ar Civilprocesa likuma 96. panta 2. daļu, Administratīvā procesa likuma 153. panta 2. daļa nav tulkojama tādējādi, ka tā attiektos arī uz šķīrējtiesu pieņemtajiem spriedumiem (sal. Senāta 2013. gada 24. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-7/2013 11. punkts). Turklāt tas, ka šķīrējtiesa neiekļaujas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts tiesu sistēmā, nozīmē, ka tās nolēmumi nav pakļauti tāda veida mehānismiem, kas nodrošina Eiropas Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti. Proti, uz šķīrējtiesu nav attiecināms Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants, kas reglamentē jautājumus par pienākumu vērsties EST saistībā ar Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju un spēkā esību (sal., piemēram, EST 2018. gada 6. marta spriedums lietā "Achmea", C-284/16, ECLI:EU:C:2018:158). Līdz ar to arī šādā ziņā apgabaltiesai nevar būt saistošs šķīrējtiesas spriedumā paustais lietas faktisko un tiesisko apstākļu novērtējums, jo pretējā gadījumā tas nozīmētu pienākumu paļauties uz tādu nolēmumu un tajā ietverto tiesību normu interpretāciju, kuru pieņēmusī iestāde nav tiesīga vērsties EST, tādējādi nesniedzot nekādas garantijas EST vienveidīgai interpretācijai, kā arī to saskanīgai un efektīvai iedarbībai. Senāts arī norādīja, ka FKTK ir patstāvīgas uzraudzības funkcijas pār to, kā kredītiestādes ievēro uz tām attiecināmos likumus, un šķīrējtiesas spriedums nedrīkst ierobežot nedz FKTK piešķirtās pilnvaras, nedz kompetenču autonomiju, nedz arī kaitēt sūdzību procedūras ietvaros sasniedzamajiem mērķiem.