Piedāvājam jūnija “iTiesības” lasītāko rakstu TOP3!
1.vieta – līguma parakstīšana
Kā rīkoties, ja nepieciešams parakstīt līgumu, bet abas puses pārstāv viens cilvēks? Vai šādā gadījumā viena persona līgumu paraksta divreiz? Šāds jautājums ierindojies jūnija TOP3 1.vietā. To publikācijā “Līguma parakstīšana, ja viena persona pārstāv abas puses” (iTiesibas.lv, 04.06.2025.) skaidro Evija Bergmane-Sprūdža un Gundega Kārkliņa.
Dažādi līgumi ir ikdiena jebkurā uzņēmumā. “Divpusēji līgumi ir visizplatītākā tiesisko attiecību noregulēšanas forma. Tajos piedalās divas puses – divi patstāvīgi tiesību subjekti –, un katrai no pusēm ir gan tiesības, gan pienākumi. Piemēram, pirkuma līguma gadījumā pārdevējs apņemas nodot preci, bet pircējs – samaksāt pirkuma maksu. Tādējādi pircējam ir tiesības uz preces saņemšanu, bet pārdevējam – uz pirkuma maksas saņemšanu,” stāsta E. Bergmane-Sprūdža un G. Kārkliņa. “Savukārt trīspusējie jeb daudzpusējie līgumi raksturo sarežģītākas tiesiskās attiecības, kurās iesaistīti trīs līgumslēdzēji – trīs patstāvīgu tiesību subjektu gribas izteikumi. Šādos līgumos īpaši nozīmīgi ir precīzi noteikt katras puses pienākumus, tiesības un atbildību, jo nereti vienas puses saistību izpilde ir atkarīga no pārējo pušu pienācīgā kārtā izpildītiem pienākumiem. Tiesību un pienākumu apjoms šādos līgumos var būt atšķirīgs, un viena puse var nebūt tieši saistīta ar visām pārējām pusēm.”
Juridiska persona ir patstāvīgs tiesību subjekts, tādēļ līguma noslēgšana attiecināma uz pašu kapitālsabiedrību, nevis to pārstāvošo fizisko personu. “Tomēr katrs paraksts apliecina, ka konkrētā kapitālsabiedrība, kuru pārstāv valdes loceklis, piekrīt līguma noteikumiem, kuros ietverts arī pārējo kapitālsabiedrību gribas izteikums,” skaidro autores.
Atbildot uz jautājumu, vai viena personai līgums jāparaksta divas reizes, E. Bergmane-Sprūdža un G. Kārkliņa norāda – “persona, parakstot dokumentu, apzinās līguma saturu, un, lai arī pārstāvības apzīmējums katrā gadījumā var atšķirties, nav nepieciešams līgumu parakstīt divreiz. Ja abu pušu vārdā parakstītājs ir viena un tā pati persona, nepastāv risks, ka kāda no kapitālsabiedrībām vēlāk apgalvos, ka nav piekritusi līgumam, jo tās vārdā rīkojies likumīgais pārstāvis, kurš ar savu parakstu ir apliecinājis piekrišanu līguma noteikumiem”.
2.vieta – alkohols darba laikā
Lai arī sabiedrībā pastāv vispārēja izpratne, ka alkohola lietošana ir ne tikai veselības, bet arī sociāla problēma un tās sekas bieži vien sniedzas tālāk par paša cilvēka personisko dzīvi, tomēr ik gadu Latvijā tiek konstatēti gadījumi, kad transportlīdzekļi tiek vadīti alkohola reibumā un darbinieki ierodas darbā vai pilda darba pienākumus, atrodoties apreibinošu vielu ietekmē, radot nopietnus riskus gan savai, gan apkārtējo drošībai. Kādas ir darba devēja tiesības un kādi ir viņa pienākumi, ja darbinieks veic darbu apreibinošu vielu ietekmē? To publikācijā “Alkohola lietošana darba laikā” (iTiesibas.lv, 25.06.2025.) skaidro Kaspars Rācenājs.
Autors norāda, ka viņam nav izdevies atrast normatīvo aktu, kas tieši paskaidro, kas ir “reibuma stāvoklis”. “Ceļu satiksmes likuma (CSL) 62.panta nosaukumā tiek lietots termins “transportlīdzekļu vadīšana reibuma stāvoklī vai narkotisko vai apreibinošo vielu ietekmē”, savukārt, panta daļās ir paredzēta atbildība par transportlīdzekļu vadīšanu, ja izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 0,2 promiles. Līdz ar to CSL izpratnē reibums varētu būt no 0,2 promilēm,” analizē K. Rācenājs. “Krimināllikumā, savukārt, atbildība ir paredzēta par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē. Tātad šeit netiek lietots jēdziens “reibums”, bet gan “ietekme”.”
Turklāt Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.394 “Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtība” 29.punktā ir noteikts, ka medicīniskās pārbaudes protokolā apstiprina, vai ir konstatēta alkohola ietekme vai reibums. “Ja 28.punktā skaidrots, ka alkohola ietekme tiek noteikta, ja alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 0,5 promiles (ieskaitot), tad par alkohola reibumu MK noteikumos nav sniegts skaidrojums,” norāda autors.
Viņš atgādina, ka “likums neaizliedz uzņēmumā arī noteikt “nulles toleranci” pret alkohola (un citu apreibinošu vielu) lietošanu, paredzot, ka darbiniekam ir aizliegts ienest, lietot apreibinošas vielas, atrasties to ietekmē vai reibumā, noteikt, ka par pārkāpumu tiks atzīta atteikšanās “pūst trubiņā” vai atteikšanās doties uz medicīnisko pārbaudi. Tāpat iekšējā kārtībā par pārkāpumu varētu atzīt alkohola koncentrācijas konstatēšanu neatkarīgi no promiļu apmēra”.
Vienkāršākais risinājums, lai pārbaudītu, vai darbinieks darba vietā neatrodas alkohola reibumā, būtu pārbaude ar alkometru. Tomēr darbinieks no šādas pārbaudes var arī atteikties. “Senāts ir norādījis – tā kā Darba likuma normās nav paredzēta īpaša šī fakta pierādīšanas kārtība, tad atrašanos alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī var konstatēt ar jebkuriem Civilprocesa likuma 17.nodaļā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem (ar paša darbinieka paskaidrojumu, ar attiecīga akta sastādīšanu, ar liecinieku liecībām u. c.),” norāda K. Rācenājs.
3.vieta – arodslimību diagnostika
Ar 2025.gada 1.jūniju stājas spēkā grozījumi MK noteikumos Nr.908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība”. Kāda turpmāk būs arodslimību diagnostikas kārtība? Kā noteikt, vai darbiniekam ir arodslimība, un kā atšķirt arodslimību no saslimšanas, kas saistīta ar dzīvesveidu? To publikācijā “Mainīta arodslimību diagnostikas kārtība” (iTiesibas.lv, 02.06.2025.), kas noslēdz jūnija lasītāko rakstu TOP3, skaidro Dace Tarasova.
“Arodslimības konstatēšanas process iekļauj ne vien konkrētas slimības diagnosticēšanu, bet arī tās cēloņu izvērtējumu – proti, vai slimību izraisījuši darba vides faktori. Šis process ir cieši saistīts ar darba aizsardzību un tās mērķi – nodarbināto sociālās aizsardzības nodrošināšanu. Arodslimības konstatēšanai tiek veikts izvērtējums, vai konkrētā slimība ir radusies darba vides faktoru ietekmē. Saskaņā ar Senāta 2024.gada 13.decembra lēmumu lietā SKA-861/2024 šāds izvērtējums pats par sevi nav uzskatāms par privāttiesisku ārstniecību, bet ir darbība, kas nepieciešama un paredzēta nodarbināto veselības un sociālās aizsardzības nodrošināšanai arodslimības gadījumā, ” skaidro autore.
Juriste uzsver, ka arodslimības diagnostikas procesā būtiska loma ir darba vides higiēniskajam raksturojumam, kuru līdz šim sagatavoja Valsts darba inspekcija (VDI). “Raksturojuma galvenais mērķis ir noskaidrot darbinieka darba apstākļus un to iespējamo ietekmi uz veselības traucējumu attīstību. Tajā iekļauta informācija par darbavietu, darba vides riskiem, darba devēja veiktajiem preventīvajiem pasākumiem, kā arī cita ar to saistīta informācija, kas nepieciešama, lai arodslimību ārstu komisija varētu pieņemt pamatotu lēmumu par arodslimības diagnozi,” atklāj D. Tarasova.
Viņa norāda, ka šobrīd ir mainīta higiēniskā raksturojuma sagatavošanas kārtība, nosakot, ka pēc arodārsta pieprasījuma to dara pats darbs devējs. “Ja radīsies būtiskas pretrunas starp darbinieka sniegto informāciju un darba devēja sagatavoto darba vides higiēnisko raksturojumu, vai ja tas vispār netiks iesniegts, vai būs nepieciešama papildu konsultācija par specifiskiem darba vides faktoriem, ārstu komisija varēs lūgt VDI sniegt atzinumu vai veikt pārbaudi darbinieka darba vietā. Šāda pārbaude netiks veikta, ja persona strādā Iekšlietu vai Aizsardzības ministrijas sistēmā, Nacionālajos bruņotajos spēkos, valsts drošības iestādē, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē,” uzsver autore.
