Mūsdienās, kad uzņēmējdarbībā arvien vairāk tiek izmantoti dažādi digitālie rīki, jautājumi par elektroniskajiem dokumentiem un elektroniskajiem pierādījumiem kļūst vēl aktuālāki. Lai gan elektroniskie pierādījumi tiesās tiek izmantoti jau labu laiku, tomēr nereti ir daudz neskaidrību par to izmantošanas iespējām. Apskatām jaunākās tiesu atziņas.

Pirms pievērsties spriedumiem, lai nerastos pārpratumi, ir jāpaskaidro, kas tieši tiek saprasts ar elektroniskajiem dokumentiem un elektroniskajiem pierādījumiem. Atbilstoši regulai 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un Elektronisko dokumentu likumam (EDL) ar elektroniskajiem dokumentiem saprot jebkādu saturu, kas tiek glabāts elektroniskā formātā, jo īpaši teksta vai skaņas, vizuālu vai audiovizuālu ierakstu. Proti, ar elektronisko dokumentu saprot ne tikai dokumentus, kas parakstīti ar elektronisko parakstu, bet arī jebkuru citu elektroniskā veidā glabātu saturu (piemēram, e-pastu, “WhatsApp” sarakstes, video ierakstus u.tml.). Savukārt elektronisko pierādījumu jēdziens nav definēts, un visi elektroniskie dokumenti tiek atzīti par rakstveida pierādījumiem.