Meklējot informāciju par mediāciju, parasti atrodami stāsti, kā ar tās palīdzību veiksmīgi atrisināti strīdi. Tādējādi var rasties priekšstats, ka sabiedrība savā konfliktēšanas vēsturiskajā attīstībā beidzot sasniegusi virsotni – atklāts brīnumlīdzeklis visu konfliktu risināšanai mierīgā ceļā. Tomēr, atgriežoties pie realitātes, jānorāda, ka mediācija nav panaceja, kas palīdzētu visos dzīves gadījumos un atrisinātu visas problēmas.

Šajā rakstā aplūkošu situācijas, kad mediācija nav piemērots risinājums. Analizēšu arī gadījumus, kad mediatoram un pusēm jārēķinās ar lielākām grūtībām un laika un enerģijas ieguldījumu, tomēr izmantot mediāciju ir iespējams.

Mediācija nevar notikt, ja nav konflikta

Šķiet, ir saprotams, ka neviens nemeklēs mediatoru, ja nav strīda. Tomēr dažkārt esmu satikusi vai tiesā konsultējusi puses, kam mediācija nav iespējama tieši šī iemesla dēļ. Piemēram, prasījums par parāda vai uzturlīdzekļu piedziņu, kur atbildētājs piekrīt parāda esamībai un vienlaikus atzīst savu bezpalīdzību saistību izpildē. Līdzīgi arī alkohola vai citu atkarību gadījumā, kad puse, pret kuru izvirzītas pretenzijas, sirsnīgi nožēlo dzērumā sastrādāto, sola atmest vielu lietošanu vai apņemas vairs neapmeklēt nevienu spēļu zāli, tomēr realitātē nevienai no pusēm nav objektīva pamata noticēt, ka kaut kas varētu mainīties.