Jautājums par pierādīšanas pienākuma īstenošanas robežām un apjomu, ciktāl ar mantu saistītajai personai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu jāpierāda arestētās mantas likumīgā izcelsme, praksē ilgstoši bijis strīdus objekts. 2025.gada pavasarī Satversmes tiesa (ST) pieņēma vairākus nolēmumus lietās, kas attiecināmi uz šī sevišķā procesa tiesisko izpratni.

Atbilstoši aktuālajai ST judikatūrai sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas notiek Kriminālprocesa likuma (KPL) 59.nodaļas kārtībā, uzskatāms par “procesu par lietu” un tiek īstenots sacīkstes formā (ST 2025.gada 14.marta spriedums lietā 2022-32-01).

Sacīkstes principa atzīšana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu savukārt nozīmē, ka "[..] ar mantu saistītajai personai ir tikai jāsniedz attiecināmi un pārbaudāmi pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi. Šajā procesā ar mantu saistītā persona nav ierobežota attiecībā uz izvēli, kādus pierādījumus un kādā apjomā tā iesniegs, lai pierādītu mantas izcelsmes likumību. Kādi pierādījumi tiek iesniegti, tas atkarīgs no pašas ar mantu saistītās personas. Valsts var noteikt prasības attiecībā uz pierādījumu valodu un formu, un tās neatņem personai tiesības iesniegt pierādījumus pēc ."