Eiropas Savienības Tiesa (EST), sniedzot atbildes uz Vācijas Augstākās tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, 2018.gada 21.jūnijā pasludināja spriedumu lietā C‑20/17 (Spriedums), kas ir pēc skaita trešais spriedums, kurā sniegta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr.650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (Regula) jeb t.s. Mantošanas regulas normu interpretācija.

Jānorāda, ka Regula aptver noteikumus gan par piemērojamo likumu, gan arī jurisdikciju un Eiropas Savienībā pieņemto nolēmumu atzīšanu un izpildi. Līdz ar to, lai gan konkrētā raksta ietvaros galvenokārt apskatīts Spriedumā secinātais, cita starpā pieminēti arī pārējie divi spriedumi, t.i., 2017.gada 12.oktobra spriedums lietā C‑218/16 un 2018.gada 1.marta spriedums lietā C‑558/16.

EST sniegtā interpretācija par Regulas normu piemērošanu ir būtiska, jo regulas atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.pantam ir piemērojamas tieši, t.i., tāpat kā nacionālie normatīvie akti. Turklāt regulas saistošas ne tikai visām dalībvalstīm, bet arī šo dalībvalstu fiziskām un juridiskām personām. Piemēram, atšķirībā no regulas direktīvu adresāti ir tikai dalībvalstis, kurām tās ir saistošas. Lai direktīvā ietvertās normas kļūtu saistošas arī fiziskām un juridiskām personām, dalībvalstij jāpārņem direktīvas normas nacionālajā tiesību sistēmā, tomēr tas tā nav regulu gadījumā.