Kā darba līgumā norādīt darbinieka summēto darba laiku, ja nav iespējams paredzēt konstantu nolīgto dienas vai nedēļas darba stundu skaitu, jo darba laika sākums un beigas var būt atšķirīgas? Vai šādā gadījumā ir pietiekami darba laiku norādīt darba kārtības noteikumos un darba grafikos? Atbildes uz šiem jautājumiem nesen publicētā spriedumā sniedza Senāts.

Senāta Administratīvo lietu departaments 2021.gada 29.oktobrī pieņēmis spriedumu lietā SKA-82/2021, lemjot par darba devēja pienākumu norādīt nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku darba līgumā ar summēto darba laiku.

Lietas būtība

Darba likuma (DL) redakcijas, kas bija spēkā līdz 2022.gada 31.jūlijam, 40.panta 2.daļas 7.punktā bija paredzēts: darba līgumā jānorāda nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks. Savukārt DL 40.panta 3.daļā bija noteikts: ziņas par nolīgto darba laiku var aizstāt ar norādi uz attiecīgiem noteikumiem, kas ietverti normatīvajos aktos vai darba koplīgumā, vai norādi uz darba kārtības noteikumiem.

Konkrētajā lietā darba devēja noslēgtajos darba līgumos bija norādīts, ka darbiniekam noteikts summētais darba laiks ir 160 stundas četru nedēļu periodā, kā arī paredzēts, ka darba laika sākums un beigas norādītas darba kārtības noteikumos. Darba kārtības noteikumi paredzēja administrācijas, biroja darbinieku, kā arī ražošanas darbinieku astoņu stundu darba laiku, vienlaikus šīm darbinieku kategorijām paredzot atšķirīgu darba laika sākumu un beigas. Darba kārtības noteikumos tāpat bija paredzēts, ka summētais darba laiks ir ražošanas darbiniekiem, kuri darbu veic saskaņā ar darba grafiku.