29.06.2018. Latvijas Republikas Satversmes tiesa (ST) ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr.2017-28-0306 "Par Rīgas domes saistošo noteikumu Nr. 148 "Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā" 3.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 18.panta pirmajai daļai un 21.panta pirmajai daļai", informē ST.

Apstrīdētā norma

Rīgas domes (RD) saistošo noteikumu Nr.148 "Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā" (Saistošie noteikumi Nr.148) 3.1 punkts: "Ja nekustamā īpašuma objektā deklarēta citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa vai personas, kas ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā, dzīvesvieta, saistošo noteikumu 3. punkta ievaddaļā noteiktās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanai iepriekšminētās personas dzīvesvietai jābūt bijušai deklarētai Latvijā uz tā gada, kas ir bijis 7 gadus pirms attiecīgā taksācijas gada, 1.janvāri. Ja personai vienreiz konstatēta atbilstība šim kritērijam, nākamajos taksācijas gados to atkārtoti neizvērtē un uzskata par izpildītu."

Augstāka juridiska spēka normas

Latvijas Republikas Satversmes (Satversme) 91.pants: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 18. panta 1.daļa: "Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ."

LESD 21. panta 1.daļa: "Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus."

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs pārbaudes lietas ietvaros konstatēja, ka apstrīdētā norma pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ, kā arī ierobežo citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas (EEK) valsts un Šveices Konfederācijas pilsoņa brīvas pārvietošanās tiesības. Tiesībsargs aicināja RD noteiktā termiņā izslēgt apstrīdēto normu no Saistošajiem noteikumiem Nr.148. Tomēr RD atteikusies novērst tiesībsarga konstatētos trūkumus.

Tiesas secinājumi

ST atzina, ka apstrīdētā norma skar ārzemniekus ar atšķirīgu tiesisko statusu un pamatu uzturēties Latvijā. LESD 18. panta 1.daļa un 21.panta 1.daļa attiecas tikai uz daļu no personām, kuras skar apstrīdētā norma. Turpretī Satversmes 91.pants garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu un likuma aptverošu ietekmi uz visām personām Latvijā. Līdz ar to ST nolēma vispirms izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.pantam.

Satversmes 91.pantā ir ietverti 2 savstarpēji cieši saistīti principi:

  • vienlīdzības princips – panta 1.teikumā
  • un diskriminācijas aizlieguma princips – 2.teikumā.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Savukārt diskriminācijas aizlieguma principa mērķis ir izskaust atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju.

Ievērojot tiesībsarga pieteikumā sniegto argumentāciju un citus lietas materiālus, ST nolēma izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91.pantam. Savukārt, lai to izvērtētu, ST bija jānoskaidro, vai pilsonība ir šā panta saturā ietilpstošs kritērijs.

No Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām izriet, ka pilsonība ir uzskatāma par vienu no kritērijiem, uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta. Tomēr atšķirību noteikšana, pamatojoties uz minēto kritēriju, nav uzskatāma par absolūti aizliegtu, proti, noteiktos gadījumos šā kritērija izmantošana var tikt attaisnota. Savukārt no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību ES, izriet, ka pilsonība ir kritērijs, uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta.

Līdz ar to ST atzina, ka pilsonība ir viens no Satversmes 91.panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.pantam, ST noskaidroja:

  • vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
  • vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;
  • vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;
  • vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips.

ST secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas:

  • nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) maksātāji, kuru īpašumā deklarēta Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai atbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta;
  • NĪN maksātāji, kuru īpašumā deklarēta apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai neatbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta.

NĪN maksātājam, kura īpašumā deklarēta Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai atbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta, piemēro samazinātās nodokļa likmes. Savukārt NĪN maksātājam, kura īpašumā deklarēta tāda ārzemnieka dzīvesvieta, kurš neatbilst apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai, piemēro NĪN pamatlikmi. Tādējādi apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

ST, vērtējot apstrīdētajā normā ietverto regulējumu nodokļa likmju aspektā, secināja, ka RD izraudzītās nodokļa likmes iekļaujas likumdevēja noteiktajā NĪN likmju ietvarā. Tādējādi RD nav pārkāpusi tai likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Apstrīdētajā normā ietvertā prasība samazināto NĪN likmju piemērošanai ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no šīs normas izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tādējādi ST atzina, ka atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

ST norādīja, ka tādu nodokļa objektu, kuros ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta, aplikšana ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm var noteiktos gadījumos veicināt pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildi. Tomēr saskaņā ar apstrīdēto normu ārzemnieka deklarētās dzīvesvietas adrese nodokļa objektā ļauj piemērot nodokļa maksātājam samazinātās nodokļa likmes tikai tad, ja ārzemnieks bija deklarējis dzīvesvietu Latvijā 1.janvārī 7 gadus pirms attiecīgā taksācijas gada.

ST vērsa uzmanību uz ES pilsoņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties citu ES dalībvalstu teritorijā, kā arī uz diskriminācijas aizlieguma principa saturu ES tiesībās. Līdzvērtīgas tiesības ES ir nodrošināmas arī EEZ valstu un Šveices pilsoņiem.

ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertā prasība pati par sevi nav saderīga ar brīvas pārvietošanās tiesību būtību un pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret nodokļa maksātājiem tieši atkarībā no tā, kuras valsts pilsonis ir deklarējis dzīvesvietu nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā. Taču ES tiesību telpā pilsonības kritērijs nevar tikt izmantots atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret nodokļa maksātājiem.

Tādējādi ar apstrīdēto normu paredzētā atšķirīgā attieksme pret nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta citas ES dalībvalsts, EEZ valsts vai Šveices pilsoņa dzīvesvieta, nevar tikt attaisnota.

Papildus tam apstrīdētā norma attiecas arī uz tiem nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā dzīvesvieta deklarēta ārzemniekam, kas nav citas ES dalībvalsts, EEZ valsts vai Šveices pilsonis. Pēc RD norādītajiem apsvērumiem varētu pieņemt, ka apstrīdētā norma izdota ar mērķi nodrošināt īres dzīvojamo telpu pieejamību vai gādāt par nodokļa sloga samazināšanu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Tomēr RD pēc būtības nav norādījusi uz tādiem apsvērumiem, kas pamatotu, kāds leģitīmais mērķis ir tieši ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei, kā arī to, ka starp nodokļa maksātājiem pastāv tādas objektīvas atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes.

ST neguva saprātīgu izskaidrojumu tam, kādā veidā prasība pēc ārzemnieka deklarētas dzīvesvietas Latvijā, nevis nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā, 1. janvārī 7 gadus pirms attiecīgā taksācijas gada (kas uzskatāma par izpildītu arī tad, ja dzīvesvieta Latvijā deklarēta tikai uz 1 dienu) varētu nodrošināt īres dzīvojamo telpu plašāku pieejamību vai nodokļa sloga samazināšanu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem.

Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta tāda ārzemnieka dzīvesvieta, kurš nav citas ES dalībvalsts, EEZ valsts vai Šveices pilsonis, nav leģitīma mērķa.

Ievērojot to, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.pantam, ST atzina, ka nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību LESD 18.panta 1.daļai un 21.panta 1.daļai.

Līdz ar to ST nosprieda atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91.pantam.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta 3.daļu tiesību norma, kuru ST atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no ST sprieduma publicēšanas dienas, ja ST nav noteikusi citādi.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts 5 dienu laikā pēc tā pieņemšanas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Sprieduma teksts ir pieejams ST mājaslapā.