Eiropas Savienības Vispārējā tiesa pasludinājusi spriedumu, kas aktualizē sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. Strīdā starp Eiropas Komisiju (EK) un laikrakstu “The New York Times” tiesa atzina, ka EK nav sniegusi pietiekami pamatotu informāciju par pieprasīto īsziņu neesamību. Lieta saistīta ar Covid-19 vakcīnu iepirkumu un saraksti starp EK priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu un “Pfizer” vadību.
Ar pieteikumu, kas pamatots ar regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Eiropas Padomes un EK dokumentiem, dienas laikraksta “The New York Times” žurnāliste Matina Stevi lūdza EK piešķirt piekļuvi visām teksta īsziņām, ar kurām no 2021.gada 1.janvāra līdz 2022.gada 11.maijam bija apmainījusies EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un “Pfizer” izpilddirektors Alberts Bourla (Albert Bourla). EK pieteikumu noraidīja, norādot, ka tās rīcībā minēto dokumentu nav. M. Stevi un “The New York Times” vērsās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā ar prasību atcelt EK lēmumu.
Šajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja prasību un atcēla EK lēmumu.
Tiesa atgādināja, ka regulas 1049/2001 mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Visiem iestāžu dokumentiem principā jābūt publiski pieejamiem. Tomēr, ja iestāde, atbildot uz piekļuves pieteikumu, apgalvo, ka dokuments nepastāv, tiek piemērota šī apgalvojuma patiesuma prezumpcija. Šo prezumpciju var atspēkot, pamatojoties uz atbilstošu un saskanīgu informāciju, ko iesniedzis piekļuves pieprasītājs.
Šajā lietā Vispārējā tiesa norādīja, ka visas EK atbildes procedūras gaitā attiecībā uz teksta īsziņām balstījās uz pieņēmumiem vai arī saturēja mainīgu vai neprecīzu informāciju. Savukārt M. Stevi un “The New York Times” iesniedza atbilstošus un saskanīgus pierādījumus, kas apliecināja informācijas apmaiņu – tostarp īsziņu formā – starp EK priekšsēdētāju un “Pfizer” izpilddirektoru saistībā ar EK vakcīnu iepirkumu Covid-19 pandēmijas laikā. Tādējādi prasītājas spēja atspēkot prezumpciju par dokumentu neesamību un neesamību EK turējumā.
Šādā situācijā EK nevar aprobežoties ar vispārīgu apgalvojumu, ka tās rīcībā pieprasīto dokumentu nav, – tai ir jāsniedz ticami paskaidrojumi, kas ļautu sabiedrībai un tiesai saprast, kāpēc šie dokumenti nav atrodami. EK nebija detalizēti izskaidrojusi, kādi meklēšanas pasākumi veikti, kā arī nebija norādījusi vietas, kur meklēšana veikta. Līdz ar to EK nebija sniegusi pietiekamus paskaidrojumus, lai pamatotu dokumentu neesamību tās rīcībā.
Turklāt EK nebija izskaidrojusi, vai pieprasītās īsziņas ir dzēstas un, ja tas ir noticis, – vai dzēšana notikusi brīvprātīgi, automātiski vai arī saistībā ar priekšsēdētājas mobilā tālruņa nomaiņu.
Visbeidzot, EK nebija arī ticami pamatojusi, kāpēc uzskatīja, ka īsziņās par Covid-19 vakcīnu iegādi nav ietverta būtiska vai saglabājama informācija.
