Lai gan Vispārīgā datu aizsardzības regula ir spēkā jau vairāk nekā 5 gadus, uzņēmumiem par vairākiem tās pamatprincipiem joprojām ir fundamentālas neskaidrības. Daudz jautājumu rodas par piekrišanu personas datu apstrādei un apstrādes nolūkiem. Ko nozīmē regulā minētais “viens un tas pats nolūks”? Kas ir vairāki nolūki? Vai piekrišana jāprasa visiem nolūkiem? 

Viens no biežāk citētajiem, bet retāk izprastajiem jēdzieniem slēpjas Vispārīgā datu aizsardzības regulas (regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti) 32.apsvērumā. Taja norādīts – piekrišanai būtu jāattiecas uz visām apstrādes darbībām, ko veic vienā un tajā pašā nolūkā vai nolūkos. Ja apstrādei ir vairāki nolūki, piekrišana būtu jādod visiem nolūkiem.  Šis teikums, lai arī pirmajā brīdī šķiet pašsaprotams, rada neskaitāmas interpretācijas problēmas uzņēmējiem, mārketinga speciālistiem un pat juristiem. Ko īsti nozīmē “viens un tas pats nolūks”? Kurā brīdī viens nolūks sadalās vairākos? Un kāpēc ir tik bīstami tos sajaukt kopā vienā “es piekrītu” ķeksītī?

Analizējam jēdzienu, balstoties uz Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas skaidrojumiem, tiesu praksi un ikdienas loģiku, lai sniegtu skaidru, nepārprotamu atbildi. Raksta mērķis nav biedēt ar sodiem, bet gan veidot izpratni, kāpēc “nolūku nodalīšana” ir cieņas izrādīšana pret cilvēku (datu subjektu), nevis tikai birokrātija.