Eiropas Savienības (ES) Vispārējās tiesas spriedumi norāda, ka noteikt ziņošanas un sadarbības pienākumus, kas ļauj nodrošināt līdzekļu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti, ir Eiropas Savienības Padomes kompetencē, norāda Eiropas Savienības Tiesa.
Elena Timchenko un Gennady Timchenko, Mikhail Fridman, Petr Aven un German Khan personvārdi tika iekļauti to personu, vienību un struktūru sarakstā, attiecībā uz kurām piemēroti ierobežojošie pasākumi, ko Eiropas Savienības Padome pieņēmusi Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā.
Ņemot vērā, ka shēmas, kas ļauj izvairīties no šīs sankciju sistēmas, kļūst aizvien sarežģītākas, Eiropas Savienības Padome 2022.gada 21.jūlijā pieņēma regulu 2022/1273, ar kuru groza regulu 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kas paredz pienākumu ziņot par līdzekļiem un sadarboties ar kompetentajām iestādēm. Šo pienākumu neievērošana ir pielīdzināma līdzekļu iesaldēšanas pasākumu apiešanai. Konkrētāk – šo pienākumu mērķis ir novērst tādu sarežģītu juridisko un finanšu konstrukciju izmantošanu, kas atvieglo šo pasākumu apiešanu vai arī apgrūtina kompetentajām valsts iestādēm to līdzekļu vai saimniecisko resursu identificēšanu, uz kuriem attiecas ierobežojošie pasākumi.
Ieinteresētās personas pirms 2022.gada 1.septembra vērsās ES Vispārējā tiesā ar prasībām atcelt pienākumus ziņot par viņu līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem un sadarboties ar kompetentajām valsts iestādēm. Tās uzskata, ka, tā kā minētie pienākumi neietilpst Eiropas Savienības Padomes lēmumā, kas pieņemts kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, tos nevar uzskatīt par šāda lēmuma īstenošanai nepieciešamajiem pasākumiem. Tās uzsver, ka regula uzskatāma par pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo attiecīgo pienākumu pieņemšanai būtu jāiekļaujas dalībvalstu īstenošanas pilnvarās.
Vispārējā tiesa prasības pilnībā noraida.
Šajos spriedumos (spriedumā lietā T-635/22 "Fridman"" un spriedumā lietā T-644/22 "Timchenko") Vispārējā tiesa atgādina, ka ES tiesības atļauj Eiropas Savienības Padomei pieņemt regulas, lai īstenotu vai ieviestu ierobežojošus pasākumus ar mērķi nodrošināt to vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. ES tiesību normās paredzētie pasākumi nav ierobežoti ar pienākumiem nerīkoties un Eiropas Savienības Padome var noteikt ziņošanas un sadarbības pienākumus, pat ja tie nav tieši paredzēti lēmumā, ar kuru tie ir saistīti.
Vispārējā tiesa turklāt uzskata, ka Eiropas Savienības Padome nav aizstājusi dalībvalstis, lai nolemtu, kādā veidā ierobežojošie pasākumi īstenojami un kā nosakāmi sodi to teritorijā. Gluži pretēji: valsts iestāžu kompetencē joprojām ir noteikt, kāda rakstura sodi – krimināltiesiski, administratīvi vai civiltiesiski – un kādi konkrēti sodi jāparedz par pārkāpumu, kas saistīts ar piedalīšanos sankciju apiešanas darbībās.
