Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko aprīlī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu administratīvajās lietās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
DVI lēmums, kas pieņemts, izskatot datu subjekta sūdzību par iespējamiem datu aizsardzības pārkāpumiem, personai ir juridiski saistošs un rada tiesiskas sekas regulas 2016/679 par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 78.panta 1.punkta izpratnē. Proti, tas ir administratīvais akts.
Pieteikuma priekšmets lietās par DVI lēmumu, ar kuru noraidīta personas sūdzība, ir labvēlīga administratīvā akta izdošana.
Tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ir jāveic pilnīga pārsūdzētā lēmuma pārbaude. Proti, tiesai jāpārbauda, vai DVI sūdzību ir izskatījusi saprātīgā termiņā, ar visu pienācīgo rūpību un atbilstošā apjomā, tostarp vai inspekcija ir pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību piemērotu un nepieciešamu izmeklēšanas līdzekļu un korektīvo pasākumu izvēlē. Pienācīgas rūpības vērtējumam ir jāaptver visi ar personas sūdzības priekšmetu saistītie būtiskie faktu un tiesību jautājumi. Konstatējot pārkāpumus sūdzības izskatīšanā, tiesai ir jāuzdod DVI atkārtoti izvērtēt personas sūdzībā norādītos apstākļus, tostarp nepieciešamības gadījumā arī izvēloties piemērotākus līdzekļus šo apstākļu pārbaudei.
Cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma izvērtēšana civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu
To, vai ir noticis būtisks cilvēktiesību ierobežojums civildienesta ierēdnim, kas no viena ierēdņa amata ir pārcelts uz citu amatu, tiesa var secināt pēc visu apstākļu noskaidrošanas un izvērtējuma, kas dažkārt var notikt tikai izskatot lietu pēc būtības.
Ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskumu tiesa var novērtēt, tikai noskaidrojot un izvērtējot visus lietas apstākļus pēc būtības, tiesas nolēmums lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 246.panta 1.daļai taisāms sprieduma veidā, attiecīgi apmierinot vai noraidot prasījumu. Savukārt tiesvedības izbeigšana šāda veida lietā būtu pieļaujama tikai tādā izņēmuma gadījumā, ja cilvēktiesību ierobežojuma būtiskuma neesība būtu skaidri saskatāma un attiecīgi nebūtu nepieciešama lietas apstākļu noskaidrošana un izvērtēšana pēc būtības. Proti, minētais attiektos uz situācijām, kurās cilvēktiesību būtiska aizskāruma neesība būtu bijusi redzama jau lemjot par pieteikuma pieļaujamību, taču kļūdas pēc tiesvedība lietā ir ierosināta.
Valsts civildienesta ierēdņa amata mēnešalgas noteikšana, pārceļot ierēdni citā amatā
Ar 2022.gada 2.jūnija grozījumiem Valsts civildienesta likumā likuma 37.panta 4.daļa izteikta jaunā redakcijā, būtiski mainot Valsts civildienesta likuma 37.panta 4.daļas saturu attiecībā uz ierēdņa amata mēnešalgas noteikšanu, pārceļot ierēdni citā amatā, proti, tā vairs neparedz saglabāt nemainīgu iepriekšējo amata mēnešalgu. Tādējādi secināms, ka līdzšinējā Senāta prakse vairs nav pilnībā piemērojama, jo tā balstījās uz tiesību normā garantētām tiesībām uz atalgojuma nemainīgumu ierēdņiem pārcelšanas gadījumā un attiecīgi uz to, ka šādu tiesību normā paredzētu tiesību uz atalgojuma nemainīgumu nenodrošināšana būtiski skar personas cilvēktiesības uz īpašumu.
No jaunā Valsts civildienesta likuma 37.panta 4.daļas regulējuma vairs neizriet ierēdņa tiesības sagaidīt, ka viņam arī pēc gada jaunajā amatā noteikti tiks saglabāts iepriekšējais atalgojums. Tādējādi likumdevēja mērķis ir bijis nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē, kas balstās uz principu, ka par analogu satura pienākumu veikšanu ir analogs atalgojums. Tādējādi jaunais regulējums nodrošina, ka ierēdnis nesaņem lielāku atalgojumu kā pārējie tikai tāpēc, ka amatā nonācis pārcelšanas rezultātā. Tā rezultātā šobrīd vairs nav tiesību normu, no kurām izrietētu ierēdņa tiesības pieprasīt, lai tam pārcelšanas gadījumā neierobežotu laiku saglabā iepriekšējo atalgojumu.
Tas vien, ka pārcelšanas rezultātā pēc gada tiks samazināts atalgojums, pielīdzinot to atalgojumam, kāds atbilstoši tiesību normām pienākas par attiecīgā amata pienākumu pildīšanu, nevar tikt uzskatīts par ierēdņa cilvēktiesību būtisku aizskārumu. Tomēr amata mēnešalgas samazinājums joprojām var būt viena no pazīmēm, kas var liecināt par cilvēktiesību būtisku aizskārumu, piemēram, gadījumā, ja amata mēnešalgas samazinājums jaunajā amatā salīdzinājumā ar iepriekšējo ir tik ievērojams, ka ierēdnis ir spiests izvēlēties pamest civildienestu; tas var būt līdzvērtīgs atlaišanai.
SKA‑53/2025 Kadastrāli neuzmēra ēku, ja tai ir saglabājušās tikai pamati
Valsts zemes dienestam nav pienākuma kadastrāli uzmērīt ēku, kurai ir saglabājies viens konstruktīvais elements – pamati –, bet nav saglabājušās iekštelpas un ārtelpas, lai aktualizētu ziņas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.
Satversmes 108.panta tvērums attiecībā uz valsts (publiskajā) sektorā strādājošām personām
Satversmes 108.pants aizsargā gan privātajā sektorā strādājošās personas, gan arī valsts (publiskajā) sektorā strādājošās personas un pat dienesta attiecībās esošās personas. Satversmes normās, kas garantē personu pamattiesības, lietotie jēdzieni iztulkojami (konkretizējami) pēc iespējas plašāk, lai nodrošinātu efektīvu personas pamattiesību aizsardzību visos gadījumos, kad tā nepieciešama.
Valsts var noteikt ierobežojumus Satversmes 108.pantā paredzēto pamattiesību attiecināšanai uz bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā esošām personām, taču šādiem ierobežojumiem ir jābūt ne vien noteiktiem ar likumu, bet arī jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā.
Subjekts, kuram ir tiesības piedalīties kolektīvajās sarunās
Lai tiesa varētu atzīt tiesību subjekta tiesības būt par koplīguma pusi, tai ex officio ir jāpārbauda, vai subjekts atbilst starptautiskajās (un kopsakarā arī nacionālajās) tiesībās noteiktajiem kritērijiem.
Tiesai ir jāpārbauda un jāpamato subjekta tiesības būt par strādājošo pilnvarotu pārstāvi. Šādā situācijā tiesai ir arī jāpārbauda un jāpamato, kāpēc koplīgums konkrētajā gadījumā slēdzams tieši ar strādājošo pilnvarotiem pārstāvjiem, turklāt ir jāvērtē, vai konkrētais tiesību subjekts vispār ir uzskatāms par strādājošo pilnvarotu pārstāvi saskaņā ar starptautiskajām un nacionālajām tiesībām. Pienākums respektēt ratificētās Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, tostarp prasība aizsargāt arodbiedrību lomu, primāri gulstas uz valsti un līdz ar to attiecas kā uz likumdevēju, tā arī uz tiesu varas institūcijām.
Saskaņā ar Arodbiedrību likuma 9.pantu Latvijā arodbiedrības ir reģistrējamas, norādot to darbības jomu (arodbiedrība) un tiesisko formu (arodbiedrība, arodbiedrības patstāvīga vienība, arodbiedrību apvienība), tomēr Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr.98 “Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu” 2.pants aizsargā strādājošo un darba devēju pārstāvības organizāciju tiesības uz kolektīvajām sarunām neatkarīgi no tā, vai šīs organizācijas ir reģistrētas. Starptautiskās darba organizācijas konvencijas nav piemērojamas formāli, un izņēmuma gadījumā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, biedrība var tikt pielīdzināta arodbiedrībai, lai nodrošinātu strādājošo tiesības uz brīvām kolektīvajām sarunām. Nacionālā regulējuma specifika nevar būt pamats starptautisko saistību nepildīšanai un Satversmes 108.pantā paredzēto tiesību ierobežošanai.
Tiesību uz kolektīvajām sarunām saturs valsts (publiskajā) sektorā
Satversmes 108.pantā paredzētās tiesības uz kolektīvajām sarunām nav jāsaprot kā a priori garantētas tiesības uz noteikta satura koplīguma noslēgšanu. Gan nacionālās tiesību normas, gan starptautiskās tiesību normas aizsargā strādājošo tiesības uz kolektīvajām sarunām, nevis paša koplīguma noslēgšanu. Tomēr publiskā sektora īpatnības prasa arī zināmu elastīgumu līgumslēdzēju autonomijas principa piemērošanā attiecībā uz šajā sektorā nodarbinātajām personām; ja valsts paredz kādas robežas koplīgumā nosakāmajiem noteikumiem, tad strādājošajiem un to organizācijām ir jānodrošina iespēja pilnvērtīgi piedalīties šo ierobežojumu noteikšanā, un ir būtiski, lai kolektīvajām sarunām tiktu saglabāta pietiekami liela nozīme.
Vispārīgi kolektīvo sarunu puses pašas var izvēlēties, par kādiem jautājumiem vienoties, tomēr publiskajā sektorā var pastāvēt attiecīgi ierobežojumi. Par ārpus kolektīvo sarunu tvēruma esošiem jautājumiem varētu uzskatīt jautājumus, kas acīmredzami attiecas uz valsts pārvaldi, piemēram, vispārīgas politikas pamatnostādnes. Taču jautājumi, kas primāri attiecas uz nodarbinātības attiecībām (darba samaksa, pabalsti, darba laiks, atvaļinājumi u.tml.) nevar tikt izslēgti no kolektīvo sarunu tvēruma.
