Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko jūlijā publicēto Senāta spriedumu apkopojumu, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
SKA-44/2024 Latvijas likumdevēja kompetence nacionālajos tiesību aktos noteikt vecuma pensijas piešķiršanas noteikumus
Vērtējot, vai likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punkts ir Eiropas Savienības (ES) tiesībās paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību vai darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, jāņem vērā, ka ar regulu 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu netiek ieviesta kopēja sociālā nodrošinājuma shēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu shēmām. Proti, dalībvalstis saglabā kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas, un, tā kā ES līmenī nav veikta saskaņošana, katrai dalībvalstij savos tiesību aktos tostarp jānosaka tiesību uz sociāliem pabalstiem iegūšanas nosacījumi. Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm tomēr jāievēro ES tiesības un it īpaši Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētie noteikumi par visiem ES pilsoņiem atzītajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tādējādi Latvijas likumdevēja kompetencē ir noteikt vecuma pensijas piešķiršanas noteikumus, vienlaikus ievērojot ES tiesības.
SPRK darbība kopumā ir vērsta uz sabiedrisko pakalpojumu lietotāju interešu aizsardzību, kā arī šo pakalpojumu sniedzēju attīstību.
Arī tarifu noteikšanas procesa mērķis ir līdzsvarot lietotāju intereses (pamatā – saņemt kvalitatīvu pakalpojumu pēc iespējas lētāk) un sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja intereses (pamatā saimnieciska interese – saimnieciskās darbības attīstība un peļņas gūšana).
Vienlaikus no tiesību normām neizriet SPRK pienākums pēc siltumenerģijas ražotāja pieprasījuma lemt par tiesiskajām attiecībām starp siltumenerģijas ražotāju un siltumenerģijas apgādes sistēmas operatoru, kā arī aizsargāt siltumenerģijas ražotāju intereses. Tādējādi SPRK nav tiesību izšķirt privāttiesiskus strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un siltumenerģijas ražotāju, kā rezultātā varētu nonākt pie secinājuma, ka pakalpojumu sniedzējam ir jānoslēdz līgums ar neatkarīgo ražotāju par siltumenerģijas iepirkšanu.
SKA-486/2024 Procesuālo pienākumu nepildīšanas ietekme uz pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas
Administratīvā procesa likuma 278.panta 7.punkta – pieteikums atstājams bez izskatīšanas, ja pieteicējs lietā, kas izskatāma rakstveida procesā, atkārtoti neatbild uz tiesas pieprasījumiem – mērķis ir efektivizēt administratīvo lietu iztiesāšanu un disciplinēt procesa dalībniekus jeb motivēt tos atbildīgi pildīt savus no likuma izrietošos pienākumus. Tādējādi ikvienai personai, kura vēršas tiesā, ir jāapzinās, ka tai kā procesa dalībniekam tiesvedības gaitā ir godprātīgi jāpilda savi procesuālie pienākumi, un jārēķinās, ka pienākumu atkārtotas neizpildes gadījumā tiesa pieteikumu atstās bez izskatīšanas.
Godprātīga pienākumu izpilde prasa, lai procesa dalībnieks respektē tiesas lēmumu attiecībā uz laiku, kad ir plānota lietas izskatīšana, un no savas puses pieliek visas pūles, lai tā pienākumi būtu izpildīti noteiktajos termiņos. Procesa dalībnieka pienākums ir arī pielikt visas pūles, lai laikus atbildētu uz tiesas pieprasījumiem.
SKA-30/2024 Patiesā labuma guvēja noskaidrošana augsta riska klientam
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā noteikto nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai pārliecinātos, ka noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs, jābalstās uz likuma subjekta veikto savu klientu risku novērtējumu. Proti, likuma subjekta veiktais klientu riska novērtējums ietekmē īstenojamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par klienta patieso labuma guvēju. Attiecīgi klientam ar augstāku risku nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par patiesā labuma guvēja atbilstību. Ja klientu risks ir novērtēts kā augsts, likuma subjektam ir pienākums ar īpašu rūpību noskaidrot un pārliecināties par savu klientu patieso labuma guvēju atbilstību. Kā arī dokumentēt attiecīgos pasākumus, lai uzraugošajai iestādei būtu iespēja pārliecināties par likuma subjekta īstenoto klientu izpēti un lai likuma subjektam būtu iespēja pierādīt, ka tas ir izpildījis likumā noteikto pienākumu saistībā ar klienta izpētes veikšanu un patiesā labuma guvēja noskaidrošanu.
Juridiskās personas patiesais labuma guvējs var būt gan dalībnieks, gan arī cita fiziskā persona, kas īsteno kontroli pār uzņēmumu, pieņemot lēmumus un gūstot labumu no šīs juridiskās personas. Tieši šī iemesla dēļ minētā likuma subjektam ir pienākums noskaidrot un pārliecināties par katra sava klienta patieso labuma guvēju, noskaidrojot nevis formālo, bet patieso jeb reālo labuma guvēju.
Piedāvājuma nodrošinājuma mērķis ir veicināt nopietnu un pārdomātu piedāvājumu iesniegšanu un samazināt pasūtītāja risku, ka pretendents iepirkuma procedūras laikā no sava piedāvājuma varētu atkāpties. Piedāvājuma nodrošinājuma institūts ir vērsts uz efektīvu konkrētās publiskā iepirkuma procedūras mērķu sasniegšanu.
No Publisko iepirkumu likuma 50.panta 5. un 7.daļas izriet, ka likums piedāvājuma nodrošinājuma spēkā esību aprobežo ar konkrēta termiņa vai nosacījuma iestāšanos atkarībā no tā, kas konkrētā iepirkuma procedūrā iestājas pirmais. Izņēmumu šajā ziņā likums paredz attiecībā uz situāciju, kurā pasūtītājs iepirkuma nolikumā ir paredzējis, ka saistību izpildes nodrošinājums iesniedzams pēc iepirkuma līguma noslēgšanas. Tad pretendenta, kura piedāvājums ir izraudzīts saskaņā ar piedāvājuma izvēles kritēriju, nodrošinājums ir spēkā līdz brīdim, kad minētais ir izdarīts vai, citiem vārdiem sakot, – kad vienu nodrošinājumu ir aizstājis cits.
Pasūtītāja loma piedāvājuma nodrošinājuma derīguma pārbaudē nav pašam pareizi izšķirt hipotētisko strīdu, kas varētu rasties saistībā ar šī dokumenta spēkā esību, bet saņemt to drošību, kuru sniedz atbilstoši iepirkuma nolikuma prasībām sagatavots piedāvājuma nodrošinājums. Tā kā pasūtītāja interese ir pēc iespējas izvairīties no hipotētiskā strīda par bankas garantijas spēkā esību, tad nav nozīmes, vai bankas garantijas interpretācija varētu novest pie pasūtītājam labvēlīga secinājuma. Nozīme ir tam, vai bankas garantija tās sākotnējā redakcijā ļauj vispār izvairīties no iespējamiem strīdiem par garantijas spēkā esību, neieslīgstot diskusijā par garantijas interpretāciju.
Pasūtītāja mērķa – saņemt derīgu un drošu apliecinājumu piedāvājuma spēkā esībai noteiktos apstākļos – sasniegšanai izšķiroša nozīme ir tam, vai piedāvājumam pievienotais nodrošinājuma dokuments pēc savas būtības jau sākotnēji atbilda iepirkuma nolikumā paredzētajam.
Konkurences lietās iegūtās informācijas konfidenciālā rakstura dēļ jautājums par konkrētu lietas materiālu un informācijas pieejamību konkrētiem procesa dalībniekiem ir viens no būtiskākajiem procesā risināmajiem jautājumiem, ar ko tiesa saskaras, gan izskatot lietu par KP lēmumu tiesiskumu, gan par konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā radīto zaudējumu piedziņu. Tiesai abos gadījumos ir jāvērtē gan informācijas aizsardzības un līdz ar to ierobežojumu iepazīties mērķis un aizsardzības robežas, gan to personu intereses, kuras vēlas ar informāciju iepazīties un to izmantot, atsaucoties uz savu tiesību aizsardzības nepieciešamību. Tas arī nozīmē, ka tieši tiesa, kas izskata pamatlietu, vienīgā ir tajā situācijā, kas var patiesi šīs intereses novērtēt un samērot, jo vienīgā redz visu lietas kontekstu un katra pierādījuma un informācijas nozīmi, zinot to, kādi apstākļi pamatlietā ir nozīmīgi. Tas attaisno Civilprocesa likumā (CPL) ietvertā regulējuma kā izsmeļoša speciālā regulējuma piemērošanu gadījumos, kad persona, kas ceļ zaudējumu atlīdzināšanas prasību par konkurences tiesību pārkāpumu, vēlas panākt pierādījumu iegūšanu no KP lietas. KP noteiktais ierobežojums personai izsniegtos pierādījumus izmantot tālāk, ir adresēts vienīgi pašai personai un nevar ierobežot civillietu izskatošās tiesas kompetenci izlemt jautājumu par pierādījumu izprasīšanu brīvi un atbilstoši CPL regulējumam.
Tiesiskais regulējums par pierādījumu izprasīšanu no KP lietas materiāliem ir līdzvērtīgi piemērojams neatkarīgi no tā, vai zaudējumi radīti ar ES tiesību, vai ar Latvijas tiesību pārkāpumu, un ES tiesību piemērošana notiek līdzvērtīgi Latvijas tiesībām.
