Bieži nākas saskarties ar dilemmu – vai var paļauties uz klientu, dodot viņam iespēju norēķināties pēc pakalpojuma vai preces saņemšanas, vai tomēr pieprasīt avansu.

Viens no perspektīvākajiem Latvijas un Eiropas uzņēmēju eksporta tirgiem šobrīd ir Āzijas reģions. Neraugoties uz savstarpējiem izaicinājumiem, arī ārvalstu un Āzijas uzņēmēji arvien biežāk tiecas pēc biznesa darījumiem Eiropas Savienībā. Lai arī pastāv abpusēja vēlme sadarboties, bieži vien izrādās, ka ārvalstu sadarbības partneru biznesa stils ir pārāk atšķirīgs no Rietumeiropā ierastā. Ārvalstu, it īpaši Āzijas, uzņēmējiem trūkst izpratnes par mums pazīstamajām uzņēmējdarbības metodēm, izmantoto terminoloģiju, tiesībām u.tml. Netrūkst arī negodprātīgu uzņēmēju.

Vai uzņēmuma vadītājs drīkst vienpusēji izvēlēties līguma veidu, uzsākot sadarbību ar jaunu darbinieku vai potenciālo sadarbības partneri – fizisko personu? Piemēram, ja uzņēmumam ir nepieciešams grāmatvedis, vai ar grāmatvedi obligāti jāslēdz darba līgums vai tomēr var slēgt arī uzņēmuma līgumu? Ja darbinieks jau strādā pie darba devēja, vai iespējams noslēgt papildus arī autoratlīdzības līgumu par kāda konkrēta projekta, piemēram, informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmas, izstrādi? Vai šāda rīcība ir tiesiska, un kādas varētu būt juridiskās sekas uzņēmumam?