Sabiedrībā valda samērā spēcīgs stereotips: slēdzot būvniecības līgumu, rodas papildu izmaksas, vienmēr tiek pieļautas kļūdas un sākotnēji norunātais var tikt daudzkārt mainīts. Ko darīt pasūtītājam, lai neiekļūtu šajās lamatās un provocētu gudru un abpusēji veiksmīgu sadarbību?

Uzskatu, ka būvniecības process sākas brīdī, kad pasūtītājam rodas doma, ka kaut kas ir jābūvē. Tas ir vienīgais brīdis, kad ieceres autoram (pasūtītājam) jāspēj paškritiski palūkoties uz sevi un atbildēt uz jautājumu, vai tā ir tikai griba, vai tomēr viņam ir pietiekamas profesionālās spējas, lai nodrošinātu vēlmju kvalitatīvu un saprātīgu realizāciju. Neprofesionāla darba sekas, nenoliedzami, saistītas ar papildu izmaksām, termiņu pagarinājumiem, drošības riskiem, viedokli, ka par visu tiek pārmaksāts, utt.

Manuprāt, Latvijā spēkā esošais normatīvais regulējums ir neatbilstošs šā brīža realitātei, virknē gadījumu paredzētās sankcijas par nekvalitatīvi paveiktu darbu neatkarīgi no tā izpildes stadijas ir nenozīmīgas, kā arī pasūtītāja risku apdrošināšana vairumā situāciju ir neefektīva, varētu pat teikt butaforiska. Publiskajos iepirkumos dempings projektēšanā, būvprojektu ekspertīzēs un arī pašā būvdarbu veikšanā ir reāla problēma gan pasūtītājiem, gan valstij kopumā. Tas rada virkni risku, un vairumā gadījumu cieš pasūtītājs. Vai to iespējams mainīt?