Mūsdienu globālā biznesa vide attīstās tik strauji, ka daudzas līdz šim tradicionāli lietotās biznesa attīstības pieejas ir zaudējušas vai zaudē efektivitāti. Tāpēc uzņēmumi pievērš aizvien lielāku vērību tādam ikdienas biznesa procesa attīstības un veicināšanas pasākumam kā inovācija.

Raksta līdzautore: Maira Lešcevica, Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultāte.

Lai gan pilnīgi visi Latvijas uzņēmēji noteikti ir dzirdējuši vārdu "inovācija", tomēr izpratne par to ir krasi atšķirīga. Uzdodot jautājumu biznesa vadības studentu auditorijai par inovācijas termina definēšanu, lielākā daļa to saprata tikai kā jebkura jauna produkta vai pakalpojuma ieviešanu, nepievēršot īpašu uzmanību citiem 2 obligātajiem faktoriem, kuri ir obligāti inovācijas izstrādes procesā, proti, zinātniski pamatotam inovācijas izstrādes procesam un izmērāmiem pozitīviem biznesa ieguvumiem, ko uzņēmumam dod konkrētās inovācijas ieviešana.

Saprotamākā inovācijas definīcija, ar kuru līdz šim ir nācies sastapties, ir vienkārša: "Inovācija ir process, kura gaitā jaunas zināšanas tiek pārvērstas naudā". Tas ir galvenais - līdz brīdim, kamēr nav izmērīti un noteikti konkrēti ieguvumi, ko uzņēmējam reāli dos inovatīvu, uz jaunām zināšanām balstītu ideju realizācija, tā ir tikai izgudrojuma vai jauninājuma fāze, bet ne pilna inovācijas cikla realizācija.

Inovācija nav loterija

Konsultējot vietējos uzņēmējus inovāciju ieviešanā, bieži ir nācies sastapties ar neizpratni, kāpēc visu nav iespējams izdarīt pavisam vienkārši - uzņēmēja prātā ir radusies neapstrīdama "miljonu vērta" ideja, kuru ir tikai jāpalīdz realizēt, tad jau tālāk viss notiks pats par sevi, viss būs kārtībā, un tiks gūta milzīga peļņa. Diemžēl parasti tā nenotiek, jo inovācija nav loterija, tas ir dziļi zinātnē balstīts process. Mūsdienās lielākie un zināšanu ietilpīgākie pasaules vadošie uzņēmumi, kuri ražo produktus ar visaugstāko pievienoto vērtību, nekad nepaļaujas tikai uz "aklu laimi", bet gan tikai uz precīzām, zinātniski pamatotām teorijām un attīstītākajām inovācijas attīstības metodēm. Pastāstīšu par dažām no tām.

Bez zinātnes nekā

Klasiskā shēma inovāciju ieviešanai uzņēmumā sastāv no 4 būtiskiem un secīgiem attīstības etapiem:

  • Precīzi jānovērtē katras konkrētas uzņēmuma biznesa problēmas inovācijas vajadzības, izmantojot zinātniski pamatotas metodes un modeļus. Kā kādreiz ir teicis slavenā biznesa attīstības procesa analīzes rīka "Deminga apļa" (tas simbolizē nepārtrauktas pilnveidošanās principu - nekad nav sasniegts tik labs rezultāts, lai tas nevarētu būt vēl labāks) izgudrotājs Edvards Demings: "Ja nevarat savu biznesa problēmu izmērīt, tad jūs to nemaz neesat spējīgi izlabot". Inovācijas vajadzību novērtēšanas posma būtība ir ne tikai sākotnējo izejas datu savākšana to turpmākai analīzei, bet arī kvalitatīva kopējā inovācijas ieviešanas procesa uzsākšana.
  • Ja inovācija uzņēmumā tiek sākotnēji atzīta par reāli ieviešamu, tad otrajā posmā ir obligāti jāveic risināmās biznesa problēmas inovācijas detalizēta izpēte, piemēram, izmantojot "Sistēmas un procesa analīzes" vai "Melnās kastes" metodes.
  • Nākamajā inovatīvo risinājumu attīstības posmā jau notiek dažādu iespējamo inovatīvo risinājumu izstrāde, izmantojot zinātniskajās teorijās balstītus inovatīvo risinājumu (un ne tikai) attīstības rīkus un metodes, kuru lietderība ir pārbaudīta jau ilgākā laika posmā, piemēram "6 domāšanas cepures", TRIZ (radošo uzdevumu izstrādes teorija), "6-3-5" (rakstveida "prāta vētra"), "analoģiskās spriešanas" un "atribūtu uzskaitījuma" metodes, TILMAG (ideālā risinājuma elementu transformācijas matricas) metode un citas.
  • Katras inovatīvas idejas attīstības noslēguma posmā noteikti ir jāveic ceturtais, izšķirošais solis pirms inovācijas praktiskas realizācijas uzsākšanas. Šajā posmā ir jāveic vispiemērotākā inovācijas realizācijas veida izvēle no vairāku izstrādāto alternatīvo variantu klāsta. Tā ir piedāvāto inovatīvo risinājumu novērtēšanas fāze, kas veicama, atkal, pamatojoties uz zinātniski pamatotām metodēm, piemēram, izmantojot "punktu uzskaites sistēmas" vai "lēmumu pieņemšanas procesa" analīzes metodoloģijas. Kļūst acīmredzami, ka bez zinātnieku atbalsta tikai ar komercuzņēmumu vadības un darbinieku pašu spēkiem (it īpaši mikro līmeņa un mazos uzņēmumos), inovāciju ieviešanas process mūsdienu globalizētā biznesa apstākļos praktiski ir ārkārtīgi grūti realizējams.

Svarīgākais ir galvās

Pēdējā desmitgadē inovāciju attīstības teorija ir spērusi vēl vairākus soļus uz priekšu. Vairākos vadošajos pasaules uzņēmumos, piemēram, "Hawlett Packard", "3M", "Haier", "Baosteel", "Legend" un citos ir ieviesta TIM (totālās inovāciju vadības) stratēģija. Tas nozīmē, ka pat vismazākā uzņēmuma produktu (preču un pakalpojumu) inovācija, biznesa procesu, pieeju un metožu inovācija, jaunu organizācijas izmaiņu inovācija, darba vietas iekārtojuma inovācija vai jebkura cita veida inovācija vairs netiek uzskatīta par atsevišķu pasākumu. Tā tiek vērtēta visa uzņēmuma biznesa procesu vadības kontekstā, tādējādi iegūstot papildu sinerģētisko efektu, jo inovācijas veidošanā tiek ņemti vērā praktiski visi ietekmes faktori - gan tehnoloģiskās iespējas, gan uzņēmuma organizācijas būtība, gan uzņēmuma specifiskās iekšējās kultūras īpatnības. Tas nodrošina, ka uzņēmumos, kuri praktizē TIM inovāciju attīstības modeli, inovāciju attīstības process vairs nav tikai atsevišķu darbinieku prerogatīva, bet gan tas kļūst jau par visa uzņēmuma jaunu un turpmāk neatņemamu kopkompetenci, padarot inovāciju ieviešanu par šāda uzņēmuma ikdienu visā turpmākajā uzņēmuma pastāvēšanas laikā.

No jebkura uzņēmuma biznesa projektu attīstības viedokļa raugoties, šodien, kad sekmes un peļņu nodrošina tikai ļoti ātrs produktu izstrādes un lēmumu pieņemšanas process, inovācijas loma kļūst aizvien nozīmīgāka. Piemēram, ja agrāk uzņēmumi veidoja pilnas, samērā smagnējas darbinieku komandas, kur katram ilglaicīgi darbā pieņemtajam cilvēkam bija samērā neskaidri noteiktas funkciju un kompetenču robežas, tad šobrīd modernā biznesa vide regulāri pieprasa tādu konkrētu biznesa nodrošināšanas procesa inovāciju kā katra jauna produkta attīstības veidošana atsevišķa projekta veidā, tam īslaicīgi piesaistot labākos iespējamos dažādu nozaru speciālistus un ārpakalpojumu sniedzējus. Tas ievērojami paaugstina darba kvalitāti un saīsina projekta izstrādes laiku, jo produkta attīstībā iesaistītajiem profesionāļiem "no ārpuses" vairs nav nekādas motivācijas "vilkt" izstrādes procesu garumā, jo par darba izpildi tiek maksāta konstanta summa neatkarīgi no piesaistītās projekta grupas darbības ilguma.

Līdzīgi biznesa praksē šobrīd aizvien vairāk tiek izmantota vēl viena jauna pieeja, proti, jebkura, pat vismazākā, biznesa attīstības procesa veidošana notiek pēc sava veida franšīzes principa, kad, izmantojot zināšanu pārvaldības teorijas pamatus, tiek skrupulozi aprakstītas un dokumentētas visas uzņēmējdarbības nodrošināšanai nepieciešamās darbības un nianses, tādējādi izvairoties no iespējamām nākotnes problēmām un konkrētiem finanšu zaudējumiem, aizejot no darba tiem uzņēmuma darbiniekiem, kuri klasiski pārvaldītos uzņēmumos bieži vien kļūst par "neaizvietojamiem", jo visas svarīgākās zināšanas viņu darba veikšanai ir "ierakstītas" tikai viņu "galvās" nevis izlasāmas jebkuram jaunam darbiniekam skaidrās darba vietas instrukcijās un procesu apraksta rokasgrāmatās.

Biznesa plānošana

Šodien izmaiņas ir skārušas pat tādu specifisku jomu kā biznesa plānošana. Ja agrāk (un daudzviet - joprojām) biznesa plānošanas neatņemama sastāvdaļa bija detalizēta un apjomīga biznesa plāna izveide, tad tagad lielākā daļa pasaules vadošo, augstas pievienotas vērtības produktus ražojošo uzņēmumu jaunu biznesa ideju izstrādei un dzīvotspējas pārbaudei izmanto modernākus biznesa plānošanas un izstrādes rīkus, piemēram "Business Model Canvas", kur ir iespējams ātri un precīzi izstrādāt kopējo biznesa attīstības modeli, lai novērtētu jaunās, inovatīvās biznesa idejas potenciālu. Tāpēc šī metode, bieži vien, tiek saukta par jaunās biznesa paaudzes pārstāvju pieeju, kurai noteikti ir nākotne, jo uzņēmēju un patērētāju dzīve paliek aizvien ātrāka un steidzīgāka ar katru jaunu dienu.

Arī Latvijā lēnām sāk rasties izpratne, ka dažādos valsts stratēģiskās attīstības dokumentos ierakstītās "viedās specializācijas" un "ekonomiskie izrāvieni" nemaz nav iespējami, turpinot piedāvāt līdzšinējā apjomā produktus ar zemu vai ļoti zemu pievienoto vērtību, bet ir beidzot pienācis laiks attīstīt inovācijām labvēlīgu vidi valstī.

Zinātne zinātniekiem

Nesen publicētais "Latvijas inovāciju manifests", kuru parakstījušas abas vadošās inovāciju veicināšanas organizācijas valstī - Latvijas Zinātnes un inovācijas padome (LZIP) un Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskā padome (LPISP), visu darāmo pasaka skaidri un konkrēti 21 tēzē. Ir jāsāk veidot loģiska inovāciju atbalsta un veicināšanas sistēma, kur ar zinātni nodarbojas zinātnieki, ar finansēšanu nodarbojas finansisti, bet ar uzņēmējdarbību nodarbojas uzņēmēji. Diemžēl šobrīd Latvijā pārāk bieži varam novērot, ka dažādos projektos zinātniskā izpēte tiek uzticēta nevis augstkolām un zinātniskajiem institūtiem, bet visu mēģina "izpētīt" valsts un pašvaldību iestādes un organizācijas pašas uz savu roku. Un, ja finansējums šādai "izpētei" bieži vien "tiek pārtverts" kādā no piedāvātajiem Eiropas Savienības fondiem, tad ar kvalificētu zinātnieku piesaisti visbiežāk šadās iestādēs ir milzīgas problēmas.

Kā vienu no pēdējiem piemēriem var minēt neviennozīmīgos secinājumus par līdzšinējiem Latvijas biznesa vides pētījumu rezultātiem. Vidzemes Augstskolā, veicot samērā plaši izskanējušo darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma analīzes pētījumu Vidzemes reģionā, izrādījās, ka visi līdzšinējie uzņēmējdarbības pētījumi Vidzemē aprobežojas tikai ar to datu apstrādi un interpretāciju, kurus savāc un apkopo uzņēmumi SIA "Lursoft" un / vai SIA "Firmas.lv". Bet tur tiek uzskaitīti tikai tie uzņēmumi un nodokļu maksātāji, kuriem ir saistoša reģistrācija Latvijas Uzņēmumu reģistrā. Savukārt pagaidām šajos pētījumos pilnīgi tiek ignorēti tie nodokļu maksātāji, kuri tiek reģistrēti tikai Latvijas Valsts ieņēmumu dienestā, nevis Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Paradoksāli, bet gandrīz puse no reālajiem uzņēmējdarbības vides veidotājiem līdzšinējos "zinātniskajos" pētījumos nemaz netiek iekļauta un arī atsevišķi nekur neparādās. Te noteikti jāatceras pirmo obligāto inovācijas procesa attīstības soli un V. D. Deminga teikto, ka kaut ko sākt darīt var tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība un ticamība sākotnējiem izejas datiem, jeb: "Ja jūs nevarat savu biznesa problēmu izmērīt, tad jūs to nemaz neesat spējīgi izlabot"

Tātad, vienīgais, kas mums būtu šobrīd jāizdara, - jāizlabo līdz šim pieļautās kļūdas un steidzami jāķeras pie inovāciju procesa veicināšanas. Būtībā tik mazā valstī kā Latvija varētu ieviest jaunu inovāciju visas valsts mērogā, proti, izveidot kopēju TIM (totālās inovāciju vadības) stratēģiju, lai katrs kļūtu piederīgs ikvienai valstī realizētajai inovācijai.