Praksē arvien biežāk ir gadījumi, kad darba devējam būtiski, lai darbinieks ir pieejams arī ārpus viņa normālā darba laika. Ne vienmēr nepieciešams, lai darbinieks strādātu ārpus normālā darba laika ietvara, bet gan lai viņš būtu pieejams un gatavs pildīt darba pienākumus, ja darba devējam rodas šāda vajadzība. Aplūkosim, kad praksē darbinieku dežūras un izsaukuma gatavības laiku klasificē kā darba laiku un kad par to ir jāmaksā!

Ir varianti

Ir dažādi veidi, kādos darbinieks var būt darba devēja rīcībā. Piemēram, darba devējam var būt nepieciešams, lai darbinieks visu laiku atrodas darba devēja noteiktā darba vietā un, iestājoties konkrētiem apstākļiem, sāk pildīt darba pienākumus. To dēvē par aktīvās dežūras laiku. Raksturīgs piemērs ir medicīnas personāla nakts dežūras slimnīcā, kad nav zināms, vai tiks saņemts palīdzības izsaukums, tomēr darbiniekam jāatrodas savā darba vietā, lai, ja nepieciešams, nekavējoties sāktu darbu.

Citā variantā darbinieks var atrasties jebkurā vietā un izmantot laiku pēc saviem ieskatiem, tomēr viņam jāspēj sākt pildīt darbu, ja rodas nepieciešamība. To dēvē par izsaukuma gatavību. Piemēram, darba devējam nepieciešams, lai programmētājs pieejams noteiktā laikā, ja darba devēja klientam rastos problēma, ko nepieciešams risināt. Kamēr nav izsaukuma, darbinieks pēc savas izvēles var atrasties jebkur un izmantot laiku pēc saviem ieskatiem, bet izsaukuma gadījumā viņam jābūt pieejamam un jāsāk strādāt. Nereti darbu var izpildīt arī attālināti.