Ņemot vērā  darbinieku mobilitāti un arvien biežāk izplatīto darbinieku nosūtīšanu darba veikšanai ārpus ierastās darba vietas, aktuāls ir jautājums, kā pareizi noformēt darbinieku nosūtīšanu darbā uz ārvalstīm un kādas ir darbinieku tiesības un darba devēja pienākumi pret darbinieku, kā arī darba devēja saistības valstī, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts strādāt.

Darba brauciens vai komandējums?

Piemēram, mēbeļu ražošanas uzņēmums var nosūtīt savus darbiniekus, ar kuriem ir noslēgts darba līgums, veikt mēbeļu montāžu vai uzstādīšanu klienta norādītajā adresē. Turklāt, ja montāža vai uzstādīšana klienta norādītajā adresē ir darbinieka pamata vai papildu pienākums, kas noteikts darba līgumā vai darba aprakstā, vai arī darbinieks ir nodarbināts ar regulāriem pārvadājumiem saistītā amatā (piemēram, kā autotransporta šoferis), tad var uzskatīt, ka darbinieka darba pienākumi ir saistīti ar regulāriem pārbraucieniem. Ja ar darbinieku noslēgtajā darba līgumā vai darba pienākumu aprakstā, kas ir uzskatāms par darba līguma neatņemamu sastāvdaļu, paredzēts, ka darbinieks darbu var veikt ārpus ierastās darba vietas, t.sk. ārvalstīs, un tas var būt saistīts ar regulāriem braucieniem darba devēja uzdevumā, darbu uz laiku ārpus ierastās darba vietas (t.sk. arī ārvalstī) var noformēt kā darba braucienu, jo atbilstoši Ministru Kabineta (MK) noteikumu Nr. 969 ''Kārtība, kādā ir atlīdzināmi ar komandējumu saistītie izdevumi'' (MK noteikumi Nr.969) 3.punktam "par darba braucienu [..] uzskatāms darbinieka darbs [..], ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē)".