2022.gada 1.augustā stājas spēkā apjomīgi grozījumi Darba likumā (DL). Viens no izmaiņu aspektiem saistīts ar darba līgumā iekļaujamo informāciju, veicot grozījumus un papildinājumus DL 40.pantā. Kāda informācija turpmāk jāparedz, sagatavojot un slēdzot darba līgumu?

Grozījumi DL izstrādāti pēc Labklājības ministrijas (LM) iniciatīvas, un to mērķi ir papildināt darba tiesisko regulējumu. Pirmkārt, DL grozījumi pieņemti, lai ieviestu prasības, kas noteiktas direktīvā 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā un direktīvā 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem. Ar grozījumiem novērstas atsevišķas Latvija nacionālā regulējuma neatbilstības Eiropas Savienības (ES) prasībām. Plānots, ka ar direktīvu pārņemšanu saistītās DL izmaiņas nodrošinās, ka darbinieki ir vairāk informēti par nodarbinātības apstākļiem un nosacījumiem, kas tiem būs piemērojami darba attiecību laikā.

Otrkārt, iemesls veikt grozījumus ir Latvijas pienākums precizēt DL 14.1pantu par darbinieku nosūtīšanu saistībā ar Eiropas Komisijas (EK) 2021.gada 15.jūlija formālo paziņojumu pārkāpuma procedūras lietā 2018/2236. EK ieskatā Latvijas likumdevējs bija "pārcenties", paredzot darba devējam, kurš nosūta darbiniekus veikt darbu Latvijā, pienākumu noteikt pārstāvi, kurš pilnvarots pārstāvēt darba devēju ne tikai administratīvajās iestādēs, bet arī Latvijas tiesā.

Treškārt, DL grozījumi pieņemti, lai nodrošinātu Satversmes tiesas 2020.gada 12.novembra lēmuma lietā 2019-33-01 izpildi. Šajā spriedumā tiesa noteica, ka DL 155.panta 1.daļa, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei saistībā ar bērna piedzimšanu, atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110.panta pirmajam teikumam un pasludināta par spēkā neesošu no 2022.gada 1.jūnija.

Iespēja brīvi noteikt darba vietu

Veicot izmaiņas, jaunā redakcijā izteikts DL 40.panta 2.daļas 4.punkts, paredzot, ka darba līgumā norāda darba vietu (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, norāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās) vai to, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu.

Nu jau vēsturiskajā DL redakcijā bija noteikts pienākums darba līgumā skaidri identificēt darba vietu. Manuprāt, likumdevēja mērķis, grozot DL 40.panta 2.daļas 4.punktu, bija piešķirt darba attiecībām lielāku elastību un atbilstību aktuāliem izaicinājumiem darba tiesību jomā. Proti, ņemot vērā attālinātā darba iespējas, kas strauji attīstījās un kļuva par nepieciešamību Covid-19 un pēcpandēmijas laikā, kā arī profesiju spektra un nodarbinātības veidu attīstību, piesaiste konkrētai fiziskai darba vietai ne vienmēr ir nepieciešama un praktiski izpildāma.