Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un stabilitāti, likumdevējs paredzējis, ka persona savas tiesības var izlietot noteiktu laikaposmu. Tā tas ir arī darba attiecībās, kur pastāvošos termiņus var iedalīt divos veidos – noilguma un prekluzīvie termiņi.

No darba tiesiskajām attiecībām izrietošos termiņus var iedalīt noilguma un t.s. materiāli prekluzīvajos termiņos. Tos jāprot nošķirt, jo no tā atkarīga pareiza piemērošana. Tiesību teorijā ar noilgumu saprot ierobežotu laikaposmu, kādā persona kā kreditors var izlietot savas prasījuma tiesības, piemēram, tiesības prasīt zaudējumu piedziņu. Savukārt materiāli prekluzīvie termiņi noteiktu laikaposmu paredz iespēju personai realizēt kādas savas tiesības, piemēram, Darba likuma (DL) 48. pantā paredzēts termiņš prasības celšanai, ja pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā.[1]

Būtiski, ka Civillikuma (CL) 1893.-1911- pantu regulējums par noilguma sākumu, tā pārtraukšanu, un sekām nav attiecināms uz materiāli prekluzīviem termiņiem. Tāpēc tie nav pārtraucami, apturami vai atjaunojami un to nokavējums neatgriezeniski izbeidz prasības tiesību, kā skaidrots Civillietu departamenta 2017. gada 28. septembra rīcības sēdes lēmumā lietā SKC-1751/2017. Arī ceļot prasību tiesā, šo termiņu nokavēšanas sekas ir atšķirīgas, materiāli prekluzīvo termiņu gadījumā tas ir pamats prasības nepieņemšanai, savukārt noilguma nokavējumu var pierādīt tikai lietas iztiesāšanas pēc būtības.[2]

Lai gan noilguma, gan materiāli prekluzīvie termiņi nosaka personas tiesības vērsties tiesā, tomēr to juridiskā darba un nokavēšanas sekas ir atšķirīgas.