Darba līgums ir viens no biežāk sastopamajiem līgumu veidiem. Ņemot vērā darba līguma slēgšanas nepieciešamību un dažādas darbinieku un darba devēju vajadzības, darba līgumi mēdz būt ar ļoti atšķirīgu saturu. Līgumu pielāgošana individuālām vajadzībām, agrāk izstrādātu, bet normatīvo aktu izmaiņām nepielāgotu līgumu izmantošana, kā arī citi apstākļi nereti mēdz novest pie kļūdām līgumos.

Darba līgumā pieļauto kļūdu rezultātā var gan veidoties dažādi strīdi starp darbinieku un darba devēju, kas rada potenciālu tiesvedības risku, gan arī iestāties administratīvā atbildība par darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu prasību pārkāpumiem.

Rakstveida formas neievērošana

Darba likuma (DL) 40. pantā darba līgumam noteikta obligāta rakstveida forma, vienlaikus paredzot, kādas ziņas obligāti jāiekļauj darba līgumā, tostarp tā puses, darba tiesisko attiecību sākuma datums, darba laiks, darba samaksa u.c.. Tādējādi līguma nenoslēgšana rakstveidā vai obligāto ziņu neiekļaušana pati par sevi veido likuma pārkāpumu. Vienlaikus jānorāda, ka rakstveida formas neievērošana uzreiz nenozīmē, ka darba līgums nav spēkā, jo atbilstoši DL darbiniekam ir tiesības prasīt darba līgumu izteikt rakstveida formā.