Senāts 2024.gada 28.jūnijā izskatīja lietu, kurā tika pārsūdzēts Konkurences padomes (KP) lēmums par naudassoda uzlikšanu, kā arī pienākums ierasties iestādē un sniegt paskaidrojumus. Daļā par naudas sodu Administratīvā apgabaltiesa iestādes pieņemto lēmumu atcēla. Izvērtējis KP iebildumus, Senāts apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu, jo iestāde, neskatoties uz tai doto rīcības brīvību un no tās izrietošo pienākumu izdarīt lietderības apsvērumus, nebija piešķīrusi nozīmi apstākļiem, kāpēc pārkāpums pieļauts, informē Senāts.
KP bija ierosinājusi lietu par konkurences tiesību pārkāpumu un uzaicinājusi personu sniegt paskaidrojumus. Norādot, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir uzsācis kriminālprocesu, persona atsaucās uz tiesībām neliecināt un nesniegt paskaidrojumus pret sevi. KP šajā rīcībā konstatēja pārkāpumus, uzlika naudassodu, kā arī noteica pienākumu ierasties iestādē un sniegt paskaidrojumus. Persona vērsās tiesā.
Apgabaltiesa atzina, ka KP pamatoti personas darbībās konstatēja pārkāpumu un uzlika atbilstošu pienākumu. Vienlaikus tā secināja, ka personai piemērotā naudassoda apmērs ir pārlieku bargs, proti, nav nedz taisnīgs, nedz samērīgs. Vērtējot naudassoda apmēru, jāņem vērā personas rīcības motīvi un attieksme. Personai bija pamatoti iemesli, kāpēc viņš atteicās sniegt paskaidrojumus, tāpēc rīcība nav vērtējama kā ļaunprātīga. Turklāt pārkāpums ieildzis pašas iestādes, nevis personas rīcības dēļ.
KP iebilda, ka personas nolūkam nebija nozīmes. Senāts tam nepiekrita. Iestādei bija rīcības brīvība lemt gan par naudassoda uzlikšanu, gan par tā apmēru. Tātad tai bija jāizdara lietderības apsvērumi. Ņemot vērā to saturu, nozīme var būt arī apstākļiem, kāpēc pārkāpums pieļauts. No tā var būt atkarīgs, kāda iejaukšanās privātpersonas tiesībās ir nepieciešama, piemērota, vajadzīga un atbilstīga, lai sasniegtu naudassoda mērķi un lai tas būtu samērīgs. Var būt tā, ka privātpersona nav pildījusi iestādes uzlikto pienākumu, jo ir kļūdījusies, novērtējot savu pienākumu vai tiesību apjomu. Var būt tā, ka privātpersona apzināti izvairās no iestādes uzliktā pienākuma pildīšanas. Pieejai, nosakot naudassoda apmēru, abās situācijā būtu jābūt atšķirīgai. Vienā situācijā varētu būt pietiekami atrisināt tiesisko strīdu par privātpersonas pienākumu apjomu, bet otrā – būtu piemērojams sods, lai panāktu iestādes uzliktā pienākuma izpildi.
Atbilstoši likumā noteiktajam, ja nepieciešams, tiesa uzdod iestādei atceltā lēmuma vietā izdot jaunu. Šīs tiesību normas mērķis nav novērst kļūdas iestādes lēmumā, bet gan nodrošināt, ka situācija nepaliek bez noregulējuma apstākļos, kad tas ir patiesi būtiski. Tiesai, balstoties uz racionāliem un saprātīgiem apsvērumiem, jāvērtē, vai turpmākais process dos kādu labumu, un vai šo administratīvo procesu kopumā ir pamats turpināt. Konkrētajā gadījumā tas ir izdarīts. No apgabaltiesas apsvērumiem ir saprotams, kāpēc nav saskatāms risks, ka tiks kavēta KP funkciju izpilde, ja sods netiks piemērots. Proti, persona paskaidrojumus nesniedza nevis tāpēc, ka apzināti izvairījās no šī pienākuma pildīšanas, bet gan bija tiesisks strīds par personas tiesību un pienākumu apjomu.
