Normas, kas paredz aizliegumu audzēt un turēt dzīvniekus tikai kažokādu ieguvei, atbilst Satversmei. Satversmes tiesa uzsvēra, ka dzīvnieku kā jutīgu būtņu pasargāšana no nevajadzīgām ciešanām ir demokrātiskas sabiedrības vērtība. Mūsdienu sabiedrībai ir ētisks un morāls pienākums nodrošināt dzīvnieku labturību un aizsardzību.

Pieteikumu iesniedzējas ir kapitālsabiedrības, kuras audzē un tur ūdeles un lapsas kažokādu ieguvei. Apstrīdētās normas noska, ka no 2028.gada 1.janvāra lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana un turēšana ir aizliegta, ja audzēšanas vai turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas pieteikumu iesniedzējiem ierobežo Satversmē ietvertās tiesības uz īpašumu. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra, ka minētais ierobežojums noteikts ar mērķi aizsargāt sabiedrības tikumību, sabiedrības labklājību, kā arī citu cilvēku tiesības.

Satversmes tiesa atzina, ka ikviens dzīvnieks pats par sevi ir vērtība un sabiedrībai ir ētisks un morāls pienākums nodrošināt dzīvnieku labturību un aizsardzību. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nodarīt dzīvniekam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt. Ar apstrīdētajām normām sabiedrības tikumība tiek aizsargāta tādējādi, ka tiek aizliegta ciešanu radīšana dzīvniekiem, kuru audzēšanas un turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve. Šis aizliegums atspoguļo to, kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem. Tas, kas kādreiz tika uzskatīts par morāli pieņemamu un tādējādi arī tikumisku, pēc zināma laika var tāds vairs nebūt.