15.03.2018. Latvijas Republikas Satversmes tiesa (ST) pieņēmusi spriedumu lietā Nr.2017-16-01 "Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 213.panta, 289.20panta piektās un septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam".

Lietā apstrīdētās normas ir:

Augstāka juridiska spēka norma, atbilstoši kurai izvērtējamas šīs normas, ir Latvijas Republikas Satversmes (Satversme) 92.panta 1.teikums: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."

Lietas apstākļi

Pieteikumu iesniedzēji – 4 fiziskās personas un 1 juridiskā persona – tika saukti pie administratīvās atbildības un sodīti, tostarp ar administratīvo arestu un naudas sodu. Par 1.instances tiesas spriedumu viņi iesniedza apelācijas sūdzību. Tomēr visos gadījumos 3 apelācijas instances tiesas tiesneši ar lēmumu, kas sagatavots rezolūcijas veidā, atteikušies ierosināt apelācijas tiesvedību.

Pieteikumos norādīts, ka LAPK 213.pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtība nenodrošinot personai Satversmes 92.panta 1.teikumā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, izskatot šīs lietas, tiesa nevis veic tiesas spriešanas funkciju, bet gan uzņemas "apsūdzības uzturētāja" lomu, kas būtu jānodrošina prokuroram. Savukārt LAPK 289.20panta 5. un7.daļa liedzot pieeju apelācijas instances tiesai, nenodrošinot tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu un iesniegtās sūdzības objektīvu izskatīšanu. Tādējādi arī šīs tiesību normas neatbilst Satversmes 92.panta 1.teikumam.

Tiesas secinājumi

Lietā ST izvērtēja un izdarījuma secinājumus par šādiem jautājumiem:

Tā kā LAPK 213.pants attiecināms uz administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu pirmās instances tiesā, bet pārējās apstrīdētajās LAPK normās noteikta kārtība, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, ST vispirms izvērtēja LAPK 213.panta atbilstību Satversmes 92.panta 1.teikumam.

ST norādīja, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos likumus un noteikt gan lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību. ST secināja, ka likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir noteicis kārtību, kādā izskata LAPK 213.pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas. Pārbaudījusi, kāda kārtība noteikta LAPK 213.pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai, ST secināja, ka tās tiek izskatītas kārtībā, kas nodrošina to objektīvu izspriešanu.

ST secināja, ka likumdevējs LAPK 289.17panta 1.daļā garantējis tiesības ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto nolēmumu pārsūdzēt apelācijas instances tiesā.

ST norādīja: ja valsts šādas pārsūdzības iespējas ir paredzējusi, tiesas procesam jāatbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem.

  • pieeja tiesai apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā;

ST norādīja, ka valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas pieejamību administratīvo pārkāpumu lietās izpaužas tādējādi, ka personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz pārsūdzību vismaz 1 instancē. Tiesības uz pārsūdzību ir nodrošinātas arī tad, ja personai vispirms jāvēršas tiesā ar lūgumu izskatīt tās iesniegto apelācijas sūdzību neatkarīgi no tā, vai pēc iesniegtās apelācijas sūdzības tiesvedība tiks uzsākta vai ne.

ST secināja, ka pieteikumu iesniedzējiem pieeja apelācijas instances tiesai netika liegta. Proti, viņi ir iesnieguši apelācijas sūdzības, un visas šīs sūdzības, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, izskatītas apelācijas instances tiesā, kura visos gadījumos ir secinājusi, ka nepastāv neviens no LAPK 289.17panta 3.daļā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. Līdz ar to ST secināja, ka LAPK 289.20panta 5. un 7.daļa nodrošina personai no Satversmes 92.panta 1.teikuma izrietošās tiesības uz pieeju tiesai apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā.

  • vai attiecībā uz apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu lietās personai tiesības uz pieeju tiesai ir garantētas arī tiesas objektivitātes aspektā;

ST norādījusi, ka viens no Satversmes 92.panta 1.teikuma elementiem ir arī tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantija. Tiesneša noraidījuma institūts ir viens no tiesu objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem.

Vispirms ST norādīja, ka pastāv vairāki veidi, kā nodrošināt tiesas objektivitāti. Gan Satversmē, gan likumā "Par tiesu varu" paredzētas tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijas. Turklāt atbildība par to, lai būtu nodrošinātas tiesības uz objektīvu lietas izskatīšanu, vispirms ir konkrētajam tiesnesim, kas izskata lietu.

Konkrētajā lietā ST ņēma vērā, ka lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nav pārsūdzams, un atzina, ka tādā gadījumā tas, ka tiesnesim ir pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, nav pietiekama garantija, lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par viņa objektivitāti. Ievērojot, ka uz administratīvo pārkāpumu lietām ir attiecināmas tādas pašas no Satversmes 92.panta 1.teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas kā krimināllietās, ST secināja, ka arī procesa stadijā, kad tiek izlemts jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, lietas dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām pieteikt tiesnešiem noraidījumu.

  • tiesības uz motivētu nolēmumu;

ST norādījusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process ietver arī tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu. Motivēta nolēmuma mērķis ir nodrošināt, lai gan lietas dalībnieki, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma, tādējādi izslēdzot tiesas patvaļas iespējamību.

ST ņēma vērā, ka arī procesa stadijā, kur tiek izlemts jautājums par tiesvedības ierosināšanu, tiesas kompetencē ietilpst arī pierādījumu un lietas faktisko apstākļu izvērtēšana.

ST arī secināja, ka administratīvo pārkāpumu lietās nav paredzēta kasācijas instance. Tomēr vienveidīga tiesu prakse ir būtiska problēma šīs kategorijas lietās. Motīvu norādīšana tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību ir viens no līdzekļiem, kas sekmētu vienveidīgas tiesu prakses veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās.

ST atzina, ka no Satversmes 92.panta 1.teikuma neizriet tiesas pienākums sniegt detalizētu atbildi uz katru sūdzības iesniedzēja argumentu. Tomēr administratīvā pārkāpuma lietā no Satversmes 92.panta 1.teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas liek motivēt nolēmumu tā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lēmuma, tādējādi arī apliecinot, ka persona ir uzklausīta un tiesas lēmums nav balstīts uz patvaļīgiem un subjektīviem motīviem. Vienlaikus ST norādīja, ka motīvu izklāsta apjoms katrā konkrētā gadījumā var būt atšķirīgs, tomēr tam jābūt tādam, lai persona varētu saprast, kādēļ apelācijas tiesvedība netiek ierosināta.

  • ST sprieduma spēks laikā.

ST secināja: lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu – izdarīt attiecīgus grozījumus LAPK, ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka LAPK 289.20panta 5. un 7.daļa, ciktāl tajās nav paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, vēl kādu laiku paliek spēkā. ST nolēma atzīt šīs normas par spēkā neesošām no 30.11.2018., bet attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju A.Hāzi – no šā sprieduma publicēšanas brīža.

ST noteica, ka attiecībā uz pieteikumu iesniedzējiem un personām, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās ST, LAPK 289.20panta 7.daļa, ciktāl tajā nav paredzēts tiesas pienākums lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, atzīstama par spēkā neesošu no attiecīgā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. ST arī vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai personu tiesības uz motivētu nolēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92.pantu un šajā spriedumā izteiktās atziņas.

ST spriedums

ST noteica:

  • atzīt LAPK 213.pantu par atbilstošu Satversmes 92.panta 1.teikumam;
  • atzīt LAPK 289.20panta 5. un 7.daļu, ciktāl tajās nav paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Satversmes 92.panta 1.teikumam un spēkā neesošām no 20.11.2018.;
  • attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju A.Hāzi atzīt LAPK 289.20panta 5. un 7.daļu, ciktāl tajās nav paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Satversmes 92.panta 1.teikumam un spēkā neesošām no šā sprieduma publicēšanas dienas;
  • atzīt LAPK 289.20panta 7.daļu, ciktāl tajā nav paredzēts tiesas pienākums lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par neatbilstošu Satversmes 92.panta 1.teikumam;
  • attiecībā uz konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem A.Stepanovu, A.Hāzi, R.Bētiņu, M.Kalniņu un SIA "Alcamo" un personām, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās ST, atzīt LAPK 289.20panta 7.daļu, ciktāl tajā nav paredzēts tiesas pienākums lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par neatbilstošu Satversmes 92.panta 1.teikumam un spēkā neesošu no attiecīgā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.