Latvijas Republikas Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā, 8. jūlija spriedumā lietā SKC-11/2021 atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 24. augusta spriedumu, ar kuru tiesa SIA "Jūrmalas siltums" labā piedzinusi parādu par dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku patērēto siltumenerģiju no agrākās daudzdzīvokļu mājas pārvaldnieces SIA "Latvijas Namsaimnieks".
Senāts norāda, ka Rīgas apgabaltiesa ir nepareizi atzinusi dzīvojamās mājas pārvaldnieci par atbildētāju lietā, kurā komunālo pakalpojumu sniedzējs cēlis prasību par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas apkurei un ūdens uzsildīšanai piegādātās siltumenerģijas apmaksu.
Senāts, līdzīgi kā lietā par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšanu daudzdzīvokļu mājai (Senāta 2021. gada 22. aprīļa spriedumu lietā SKC-5/2021), norāda, ka, lai noteiktu, pret kuru personu vai personām ceļama prasība par pakalpojuma maksas parāda piedziņu, jāatbild uz jautājumu, vai strīdus pakalpojumi attiecas uz kopīpašumā esošās daļas (Dzīvokļa īpašuma likuma 4.panta pirmā daļa) izmantošanu, vai arī tie ir saistīti ar atsevišķā īpašuma izmantošanu. Citiem vārdiem, vai pakalpojumi tiek patērēti dzīvokļu īpašnieku kopīgā labuma nodrošināšanai, vai arī tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, jo no kopības mantas nav sedzami izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam.
Senāts arī secina: "Tas nozīmē, ka apkurei un ūdens uzsildīšanai nepieciešamās siltumenerģijas piegādes pakalpojuma sniegšanas gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopība ir atbildīga tikai par tādu izdevumu segšanu, kas radušies saistībā ar šī pakalpojuma izmantošanu dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, piemēram, dzīvojamās mājas koplietošanas telpu apkurei. Savukārt par komunālajiem pakalpojumiem, kas kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, atbild katrs dzīvokļa īpašnieks individuāli."
Šāds atbildības regulējums pastāv gan gadījumos, kad dzīvokļu īpašnieki maksā par siltumenerģijas piegādes pakalpojumu tieši pakalpojuma sniedzējam, gan arī tad, kad maksājumi tiek veikti ar pārvaldnieka (vai citas pilnvarotās personas) starpniecību.
Senāts arī uzsver, ka dzīvojamās mājas pārvaldniekam nav pienākuma no saviem līdzekļiem segt dzīvokļu īpašnieku kopības vai atsevišķu dzīvokļu īpašnieku parādus par minētajiem pakalpojumiem, ja vien viņš to nav tieši uzņēmies darīt. Savukārt pienākums kontrolēt dzīvokļu īpašnieku maksājumus un paziņot pakalpojumu sniedzējam par dzīvojamās mājas īpašnieka maksātnespēju vai nāvi un ar to saistītu parāda piedziņas neiespējamību pārvaldniekam ir pret dzīvokļu īpašnieku kopību.
Tādējādi Senāts secina, ka izskatāmajā lietā prasība par siltumenerģijas piegādes pakalpojuma maksas parāda piedziņu bija ceļama pret dzīvokļu īpašniekiem, kuri šos pakalpojumus izmantojuši, bet nav par tiem samaksājuši. Ja minētais pakalpojums izmantots arī dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, tad šajā daļā maksājumu parāds attiecas uz dzīvokļu īpašnieku kopību.
