Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko aprīlī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.

SKC-13/2024 Zaudējumi, par ko atbild paaugstinātas bīstamības avota valdītājs; Atbildētājs prasībā par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kuri nodarīti ar būvniecību, kas kvalificējama kā paaugstinātas bīstamības avots; Nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums ar būvdarbiem nenodarīt kaitējumu kaimiņa nekustamajam īpašumam; Tiesas kompetence nodibināt piespiedu reālservitūtu – piekļuves tiesību būvdarbu veikšanai

Civillikuma (CL) 2347.panta 2.daļas norma regulē paaugstinātas bīstamības avota valdītāja civiltiesisko atbildību par jebkādiem zaudējumiem, kuri nodarīti cietušajam paaugstinātas bīstamības avota iedarbības rezultātā, tostarp par zaudējumiem, kuri nodarīti, paaugstinātas bīstamības avotam sabojājot vai iznīcinot cietušā kustamu lietu vai nekustamo īpašumu.

Ja konkrētā būvniecība ir juridiski kvalificējama kā paaugstinātas bīstamības avots, CL 2347.panta 2.daļā paredzētās stingrās atbildības subjekts atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem var būt būvprojekta izstrādātājs vai būvdarbu veicējs, nevis būvniecības ierosinātājs, ja vien viņš pats vienlaikus nav būvdarbu veicējs (būvētājs) vai būvprojekta izstrādātājs.

Īpašnieka prettiesiska rīcība attiecībā uz CL 1089.pantā paredzētā pienākuma izpildi var izpausties ne vien kā normatīvajā aktā paredzētas prasības pārkāpšana, bet arī kā tādas darbības veikšana, kuru krietns un rūpīgs saimnieks neveiktu, vai tādu drošības pasākumu neveikšana, kādus veiktu krietns un rūpīgs saimnieks, lai konkrēto būvdarbu rezultātā nesagrūtu vai kā citādi netiktu bojāta kaimiņam piederoša būve. Izvērtējot nekustamā īpašuma īpašnieka kā būvniecības ierosinātāja atbildību par viņa izvēlēto uzņēmēju radīto kaitējumu (CL 1782.pants), jānoskaidro, vai būvniecības ierosinātājs ir pieļāvis kļūdu šo citu būvniecības procesa dalībnieku izvēlē.

Konstatējot piespiedu servitūta nodibināšanas priekšnoteikumus, tiesa ir kompetenta ar spriedumu nodibināt arī tādu servitūtu, kas piešķir servitūta izlietotājam tiesisku iespēju izmantot kaimiņu zemesgabalu (kā kalpojošo nekustamo īpašumu) būvdarbu veikšanai valdošajā nekustamajā īpašumā, vienlaikus atkarībā no apstākļiem aprobežojot nodibināto servitūtu izlietošanas laika, vietas un veida ziņā.

SKC-25/2024 CL 1439.panta piemērošana tikai prasībās par darījuma apstrīdēšanu tā simulatīvā rakstura dēļ; Priekšnoteikumi fakta atzīšanai par vispārzināmu; Vadlīnijas CL 1.panta piemērošanai, ja apstākļi liecina par prasības tiesības izlietošanu pretēji labai ticībai

Ja nav pieteikts prasījums atzīt darījumu par simulatīvu, tiesai nav pamata piemērot CL 1439.pantu.

Par vispārzināmu faktu nevar atzīt tādas ziņas, kurām ir tikai augsta varbūtība, jo tādām ziņām var būt nepieciešami pierādījumi. Lai nodrošinātu sacīkstes principa ievērošanu, tiesai, apsverot kāda fakta vispārzināmo raksturu, ir jādod iespēja lietas dalībniekiem izteikties – izteikt iebildumus vai iesniegt pierādījumus par to, ka faktu, ko tiesa gatavojas atzīt par vispārzināmu, nevar par tādu atzīt.

Par vispārzināmiem faktiem, kuru būtiskums strīda izšķiršanā lietas dalībniekiem ir zināms, viņiem ir iespēja izteikties, tāpēc nevar būt pārsteigums par šādu faktu izmantošanu strīda izšķiršanā.

Vadlīnijas CL 1.panta piemērošanai, ja apstākļi liecina par prasības tiesības izlietošanu pretēji labai ticībai

CL 1.panta norma izmantojama, lai konkretizētu subjektīvās tiesības, kuras piešķir strīda izskatīšanā piemērojamās tiesību normas, tostarp noskaidrojot, vai tās tiek izmantotas labā ticībā un pelna aizsardzību.

SKC-28/2024 Līguma spēkā esībai piemērojamais likums, ja puses ir vienojušās par līgumam piemērojamo likumu; Restitūcijas prasībai piemērojamais likums, ja apstrīdēta līguma spēkā esība

Ja puses ir vienojušās par līgumam piemērojamo likumu (citas valsts tiesību aktiem), strīdā par līguma spēkā esību tiesai attiecīgie līguma noteikumi jāiztulko, ņemot vērā tiesību aktus, par kuru piemērošanu puses vienojušās. Nepiemērojot ārvalsts tiesību normas, tiek pārkāpti Civilprocesa likuma 5.panta 4.daļas un 655.panta noteikumi.

Regulas 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), 10.pants paredz īpašu tiesību aktu izvēles režīmu prasībām, kas izriet no netaisnas iedzīvošanās. Tomēr ne visas restitūcijas prasības ir ārpuslīgumiskas prasības. Atbilstoši regulas 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I), 12.panta 1.punkta e) apakšpunktam strīdam par naudas summas atgriešanu, kas izmaksāta uz šī līguma pamata, piemērojami pušu izvēlētie tiesību akti arī tad, ja līgums nav stājies spēkā, vai nav bijis spēkā naudas izmaksas brīdī.

SKC-3/2024 Ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām saderīgs iztulkojums Latvijas tiesiskajam regulējumam kaitējuma apmēra noteikšanai un piedziņai sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas jomā; Satversmes tiesas sprieduma iedarbība; Tiesas sprieduma par kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšanu kriminālprocesā nozīme

Personai, kas cietusi ceļu satiksmes negadījumā, ir no Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšanas likuma izrietošās tiesības prasīt no apdrošinātāja, kas apdrošinājis vainojamā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, atlīdzinājumu, ja ir konstatējams, ka kaitējumu ir izraisījis apdrošinātais transportlīdzeklis un cietušais ir pierādījis kaitējuma apmēru. Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr.331 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” (spēkā no 2005.gada 21.maija līdz 2014.gada 10.jūlijam) bija pieņemti, lai atvieglotu cietušās personas aizsardzību, nodrošinot iespējas saņemt tūlītēju atlīdzinājumu, ja ir konstatēti attiecīgi apstākļi, kas rada apdrošinātājam pienākumu izmaksāt atlīdzību saskaņā ar minētajos noteikumos ietvertajām formulām aprēķinātajā apmērā, proti, kaitējums šajā (minimālajā) apmērā tiek prezumēts. Ja cietušais uzskatīja, ka viņam nodarītā kaitējuma apmērs pārsniedz to, kas aprēķināts saskaņā ar šajos noteikumos minēto formulu, viņš varēja celt prasību ar saskaņā vispārīgajiem noteikumiem un pierādīt, ka viņam nodarīts kaitējums lielākā apmērā.

  • Satversmes tiesas sprieduma seku attiecināšana pieļaujama tikai uz tādiem subjektiem, kuri ietilpst Satversmes tiesas spriedumā norādīto personu lokā.
  • Satversmes tiesas spriedums neietekmē tiesas pienākumu ievērot ES tiesību pārākuma principu.

Kriminālprocesā izlemts kaitējuma atlīdzināšanas jautājums civillietā vērtējams no aspekta, ka cietušajam nav tiesību gan civiltiesiskā, gan krimināltiesiskā kārtībā saņemt divkāršu kompensāciju par vienu un to pašu kaitējumu, kā arī no aspekta, ka respektējams res judicata princips.

SKA-169/2023 Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadlīniju izstrādes mērķis un nozīme Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NIL likums) normu piemērošanā; Biedrības patiesā labuma guvēja noskaidrošanai ir piemērojamas NIL likuma normas

No NIL likums normām izriet, ka VID kā uzraudzības un kontroles institūcijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība par minētā likuma pārkāpumiem katrā konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru.

VID ar rīkojumu Nr.456 apstiprinātās vadlīnijas “Sankciju noteikšanas vadlīnijas par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas Legalizācijas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem” ir izstrādātas, lai nodrošinātu ārējo tiesību normu – NIL likuma – vienveidīgu un paredzamu piemērošanu un privātpersonu tiesību ievērošanu. Vadlīnijas veicina vienlīdzīgu sankciju piemērošanu, un arī sašaurina VID rīcības brīvību sankciju piemērošanā. Tās ir saistošas pašai iestādei, nevis privātpersonai, un tās nosaka detalizētākus kritērijus piemērojamo sankciju veida un apmēra noteikšanai noteiktajos apstākļos. Vadlīnijas ir arī vērstas uz soda noteikšanas procesa lielāku caurskatāmību un vienveidīgu praksi, kas vērsta uz konkrētu mērķi – nodrošināt privātpersonu tiesību un vienlīdzības principa ievērošanu.

Pārkāpums rodas, kad likuma subjekts neievēro nevis vadlīnijas, bet gan konkrētā likuma prasības, kuru praktiskai piemērošanai ir izstrādātas vadlīnijas. Arī sankcijas likuma subjektam, tiek piemērotas par likuma pārkāpumu, nevis vadlīniju neievērošanu.

NIL likums neparedz īpašu regulējumu attiecībā uz patiesā labuma guvēja pazīmēm atkarībā no juridiskās personas veida vai darbības būtības, bet nosaka vienotus kritērijus patiesā labuma guvēja noskaidrošanai. Juridiskā persona ir juridiska fikcija, ko vienmēr kontrolē fiziska persona. Līdz ar to nav iespējama situācija, kurā juridiskai personai, arī biedrībai, vispār nepastāv patiesais labuma guvējs. Tādējādi arī biedrības patieso labuma guvēju noskaidrošanai ir piemērojams minētajā likumā noteiktais regulējums.

Vienlaikus nav izslēgtas situācijas, kurās patiesā labuma guvēja noskaidrošana var būt apgrūtināta vai noteiktos apstākļos pat neiespējama. Šādos gadījumos, ir piemērojama minētā likuma 18.panta 7.daļa. Šajā tiesību normā ir paredzēta patiesā labuma guvēja noteikšanas kārtība gadījumos, kad likuma subjekts ir izmantojis visus iespējamos noskaidrošanas līdzekļus, bet objektīvi nav izdevies noskaidrot nevienu fizisko personu – patieso labuma guvēju –, kā arī izslēgtas šaubas, ka juridiskajai personai ir cits patiesais labuma guvējs. Šādos gadījumos minētais likums arī nosaka likuma subjekta pienākumu atbilstoši pamatot un dokumentēt darbības, ko likuma subjekts veicis, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju.

SKA-204/2023 Klientu izpētes ietvaros iegūtās informācijas un dokumentu glabāšanas pienākums NIL likuma subjektam; NIL likuma subjekta pienākums ikvienā gadījumā noskaidrot klienta patiesā labuma guvēju; VID uzraudzībā esošo personu pienākums veikt pārbaudi klientiem par to pakļaušanu sankcijām un izveidot iekšējās kontroles sistēmu

Apstāklis, ka NIL likuma subjekts klientu identificējošo informāciju ir ieguvis no publiski pieejama avota, neatbrīvo to no pienākuma pienācīgi dokumentēt iegūto informāciju, lai citstarp uzraugošajai iestādei pierādītu, ka likuma subjekts ir izpildījis likumā noteiktos pienākumus, un lai attiecīgi uzraugošā iestāde to varētu pārbaudīt un pārliecināties par to.

NIL likuma subjektam ikvienā gadījumā jānoskaidro klienta patiesais labuma guvējs, un nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai pārliecinātos, ka noskaidrotais patiesais labuma guvējs ir klienta patiesais labuma guvējs, jābūt balstītai uz likuma subjekta novērtējumu par savu klientu riskiem. Tādējādi likuma subjekta klientu riska novērtējums var ietekmēt veicamo pasākumu apjomu, kas konkrētajā situācijā nepieciešams, lai noskaidrotu un pārliecinātos par klienta patieso labuma guvēju. Attiecīgi klientam ar augstāku risku ir nepieciešami plašāki pārbaudes pasākumi, lai izslēgtu šaubas par patiesā labuma guvēja atbilstību. Tomēr no minētā likuma 18.panta normām neizriet, ka apstākļos, kad likuma subjekts savu klientu risku novērtējis kā zemu, likuma subjekts vispār ir atbrīvojams no pienākuma veikt jebkādas darbības, lai pienācīgi pārliecinātos par klientu patiesajiem labuma guvējiem. Tieši pretēji – jebkura likuma subjekta pienākums ir ne tikai noskaidrot, bet arī pārliecināties par noskaidrotā patiesā labuma guvēja atbilstību, tostarp iegūstot šo informāciju minētā likuma 18.panta 3.daļā paredzētajā kārtībā.

Atbilstoši Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma normām, VID uzraudzībā esošajām personām ir pienākums veikt vairāku pasākumu kopumu, lai novērstu šo personu iesaistīšanos starptautisko un nacionālo sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā, kā arī izvairīšanos no to izpildes. Šo pienākumu izpilde nodrošina citstarp to, ka uzraugāmā persona neuzsāk gadījuma rakstura darījumus vai neturpina darījumus ar personu, kas pakļauta starptautiskajām vai nacionālajām sankcijām. Tas savukārt nozīmē, ka minētā likuma subjektam gan pirms darījuma attiecību nodibināšanas, gan darījuma attiecību laikā jāveic regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, vai klients, tā patiesais labuma guvējs vai pārstāvis nav pakļauts sankcijām.

Minētā likuma subjekta deklaratīvā norāde par klientu pārbaudi sankciju sarakstos, bez jebkādiem citiem šo pārbaudi apstiprinošiem pierādījumiem, nav pietiekams pamats, lai konstatētu, ka attiecīgā pārbaude patiešām tika veikta un nav pieļauts Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 13.1panta pārkāpums.

SKA-712/2023 Termiņa aprēķins pieteikuma iesniegšanai tiesā par iestādes faktisko rīcību; Termiņa noteikšana pieteikuma iesniegšanai tiesā par prettiesisku personas datu apstrādi

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282.panta 9.punktam tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja pieteikums iesniegts vairāk nekā 3 gadus pēc dienas, kad pieteicējam kļuvis zināms vai vajadzēja uzzināt par iestādes konkrēto faktisko rīcību. Tādējādi minētā norma 3 gadu termiņa aprēķinu saista nevis ar faktiskās rīcības veikšanas dienu, bet gan ar dienu, kad persona uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par konkrēto faktisko rīcību. Tas ir būtiski, jo faktiskās rīcības gadījumā tās veikšanas diena dažādu iemeslu dēļ var nesakrist ar dienu, kad persona par to uzzināja.

Atšķirībā no administratīvā akta par iestādes faktisko rīcību parasti personai netiek rakstveidā paziņots, izklāstot konstatētos faktiskos apstākļus, piemērojamās tiesību normas, iestādes apsvērumus un aprakstot veicamo faktisko rīcību. Tāpēc persona ne vienmēr uzreiz uzzina par iestādes veikto rīcību un, pat uzzinot par rīcības veikšanas faktu, tā ne vienmēr uzreiz var saprast, ka ar šo rīcību varētu būt aizskartas tās tiesības. Līdz ar to personas tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšanas nolūkā, nosakot pieteikuma iesniegšanas termiņu un vērtējot, kad persona uzzināja vai viņai vajadzēja uzzināt par pārsūdzēto faktisko rīcību, nozīme ir piešķirama brīdim, kad personai bija objektīvi iespējams konstatēt apstākļus, kas ir pamatā iebildumiem pret konkrēto faktisko rīcību.

Prettiesiska datu apstrāde ne vienmēr rada kādas reālas, fiziski sajūtamas sekas, tāpēc var būt tā, ka persona ilgstoši nezina par savu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un nesajūt to, un attiecīgi arī iestādē vēršas tikai ilgāku laiku pēc datu apstrādes veikšanas. Tādējādi tas, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par datu apstrādi vispār, nenozīmē, ka persona zināja vai viņai vajadzēja zināt par tiem apstākļiem, kas norāda uz iespējamo datu apstrādes prettiesiskumu.