Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2024.gada 24.oktobrī pasludinājusi spriedumu lietā “Rutule pret Latviju”, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) garantēto tiesību pārkāpums, informē Ārlietu ministrija.
Savā 2016.gada 4.oktobra sūdzībā persona apgalvoja, ka kriminālprocesa ietvaros iesniedzējas dzīvesvietā veiktā kratīšana un viņas datora, kuru tā kā juridisko pakalpojumu sniedzēja izmantoja darba vajadzībām, izņemšana bija pretrunā viņas garantētajām tiesībām. Persona apgalvoja, ka šajā datorā tika glabāta arī ar kriminālprocesu nesaistīta konfidenciāla informācija par visiem klientiem, kuriem tā bija sniegusi juridisko palīdzību. Persona uzskatīja, ka šāda rīcība novedusi pie valsts nesamērīgas iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību.
Iesākumā ECT pievērsās valdības lūgumam svītrot lietu no ECT izskatāmo lietu saraksta, kā arī iebildumam, ka persona nav uzskatāma par “upuri” Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34.panta izpratnē, jo jautājums, kas ir personas sūdzības pamatā, jau ir atrisināts. Proti, pēc tam, kad kriminālprocesu uzraugošais prokurors apmierināja personas sūdzību daļā un persona saņēma datorā esošās informācijas kopiju, personas tiesību pārkāpums, ja tāds bijis, jau ir novērsts. Tomēr ECT noraidīja valdības argumentus, skaidrojot, ka, lai gan ar uzraugošā prokurora lēmumu personai tika atgriezta informācija, kas nepieciešama, lai viņa varētu turpināt savu profesionālo darbību, persona nav saņēmusi atlīdzinājumu par laiku, kurā viņa nevarēja veikt profesionālo darbību, proti, nav novērstas visas iespējamā pārkāpuma sekas.
Pievēršoties personas sūdzības būtībai, ECT iesākumā atsaucās uz vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību viedokļa, kas iedibināti, piemēram, 2020.gada 30.janvāra lietā “Vinks un Ribicka pret Latviju”. Tiesa atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, jāņem vērā arī tas, vai ir nodrošinātas pietiekamas procesuālās garantijas pret patvaļīgu iejaukšanos jurista un klienta attiecībās. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT atzīmēja, ka izskatāmajā lietā nebija strīda par to, ka, izņemot datoru un liedzot piekļūt datorā esošajai informācijai, ir notikusi iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpat ECT norādīja, ka abas puses piekrita, ka iejaukšanās pamats bija noteikts likumā un ka iejaukšanās īstenota, lai sasniegtu divus leģitīmos mērķus: novērstu noziedzību un aizsargātu citu cilvēku tiesības. ECT secināja, ka pušu viedokļi atšķiras tikai par to, vai šī iejaukšanās bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, proti, samērīga.
Izvērtējot to, vai iejaukšanās bija samērīga, ECT secināja, ka, atļaujot kratīšanu personas dzīvoklī, izmeklēšanas tiesnesis lēmumā norādīja tikai to, ka krimināllietas materiālos esošā informācija rada pamatotas aizdomas, ka personas dzīvoklī varētu atrasties priekšmeti un elektroniskās ierīces, kam kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. ECT uzsvēra, ka izmeklēšanas tiesnesis nebija norādījis to, kas krimināllietas materiālos pamato šādu secinājumu, ne arī pamatojis to, kādēļ kratīšana ir nepieciešama. Turklāt ECT norādīja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju izdarīt kratīšanu bija formulējis pārāk plaši, jo lēmumā nebija noteikti kritēriji, pēc kuriem varētu izvērtēt to, vai dokumentiem vai priekšmetiem var būt pierādījuma vērtība kriminālprocesā, kas tādējādi noteiktu robežas tam, kādus priekšmetus izmeklētāji drīkst izņemt. Tāpat ECT uzsvēra, ka persona ir juriste un ka dators, kā arī tajā esošā informācija, bija nepieciešama, lai tā varētu sniegt juridisko palīdzību. Taču, lai gan tika izveidota un personai izsniegta datorā esošās informācijas kopija, ECT nerada skaidrojumu tam, kādēļ šāda kopija izsniegta 3 mēnešus pēc datora izņemšanas.
Tālāk ECT pievērsās procesuālo garantiju izvērtēšanai. Tiesa secināja, ka Latvijas normatīvajā regulējumā nebija paredzētas specifiskas procesuālās garantijas, kas būtu attiecināmas uz informācijas, kuru persona iegūst savas profesionālās darbības ietvaros, aizsardzību kratīšanas laikā. Vienlaikus normatīvais regulējums paredzēja izmeklēšanas tiesneša lēmumu par atļauju veikt šādas darbības. ECT paskaidroja, ka, lai gan vispārīgi izmeklēšanas tiesneša atļauja īstenot kratīšanu ir uzskatāma par procesuālo garantiju, konkrētajā gadījumā lēmumā netika norādīts tas, ka persona ir juriste un, lai gan izmeklēšanas tiesnesim, izmeklētājam un prokuroram šis fakts bija zināms, tam netika piešķirta nekāda nozīme. Tādēļ ECT atzina, ka ir pārkāptas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
