Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā (ST), jo, izskatot administratīvo lietu, secināja, ka absolūts aizliegums par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai pildīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) neatbilst Satversmei, informē Senāts.
Saskaņā ar apstrīdētajā normā noteikto dienestā Iekšlietu ministrijas (IeM) sistēmas iestādēs var atrasties tikai tāda persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
Norma balstās uz likumdevēja pieņēmumu, ka par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, kaitē valsts dienesta autoritātei. Ciktāl pieņēmums ir pareizs, norma ietver piemērotu līdzekli, lai nodrošinātu demokrātiskās iekārtas aizsardzību. Taču šādā veidā no dienesta amatpersonu loka var tikt izslēgtas arī tādas personas, kas minētos leģitīmos mērķus nemaz neapdraud.
Izskatāmajā lietā strīds nav par personu, kas ir dienestā Valsts policijā (VP), bet gan VUGD. Lai gan abas ir IeM sistēmas iestādes, to funkcijas būtiski atšķiras. Arī pieteicēja amats – ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs) – norāda, ka viņam pamatā ir jāveic transportlīdzekļu vadīšanas funkcija, kas būtiski atšķiras no policijas funkcijām saistībā ar likumu ievērošanas kontroli sabiedrībā. Līdz ar to uz pieteicēju ir pamats raudzīties atšķirīgi nekā uz VP dienošām personām.
Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Pieteicējs tika sodīts agrā jaunībā par mazāk smagu noziegumu. Nav ziņu, ka viņš būtu pieļāvis jaunus pārkāpumus. Kopš nodarījuma izdarīšanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Turklāt jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, stājoties VUGD, pieteicējs bija norādījis uz sodīšanas faktu, nevis to slēpis. Tādējādi pieteicējam būtu jābūt tiesībām uz pienācīgu individuālo izvērtējumu.
Senāts uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmie mērķi var tikt sasniegti arī tad, ja VUGD strādātu persona, kura ar savu attieksmi pret nodarījumu, kā arī uzvedību un darbību laikā pēc nolēmuma pieņemšanas krimināllietā, apliecinātu to, ka nerada kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm. Individuāla izvērtēšana izskatāmajā gadījumā ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Attiecīgi ar absolūto aizliegumu pieteicējam tiek nesamērīgi ierobežotas Satversmē ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un atrasties valsts dienestā.
Tiesvedība administratīvajā lietā ir apturēta līdz ST nolēmuma spēkā stāšanās dienai.