Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko janvārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu civillietās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
SKC-197/2026 Tiesas lēmuma par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu pārsūdzēšana
Pirmās instances tiesas lēmums par ārvalsts šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu pārbaudāms tikai apelācijas instances tiesā, kuras pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.
SKC-341/2025 Tiesas kompetence, nodibinot piespiedu servitūtu, vienlaikus aprobežot šīs tiesības faktisku izlietošanu
Nodibinot piespiedu ceļa servitūtu, tiesa ir kompetenta, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp atbildētāja celtos iebildumus vienlaikus, aprobežot šīs tiesības faktisku izlietošanu laika, vietas vai izlietošanas veida ziņā (Civillikuma (CL) 1137. un 1160.pants), piemēram, noteikt ceļa servitūta izlietotāja pienākumu aizvērt uz servitūta ceļa esošos vārtus, lai tādējādi novērstu mājlopu patvaļīgu izkļūšanu no iežogotā ganību lauka, kas atrodas kalpojošā nekustamajā īpašumā, un lai tādējādi izvairītos no zaudējumu nodarīšanas pusēm vai trešajām personām. Uz šāda sprieduma pamata nostiprinot zemesgrāmatā ceļa servitūta tiesību, vienlaikus šīs tiesības nostiprinājuma ierakstā kā “būtisks piederums” (Zemesgrāmatu likuma 47.panta 1.daļas 3.punkts) jānorāda iepriekšminētais ar spriedumu noteiktais aprobežojums.
Procesuālie līdzekļi, ar kuriem īstenojamas kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka likumiskās intereses strīdā par ceļa servitūta nodibināšanu
Tiesības prasīt ceļa servitūta nodibināšanu ar tiesas spriedumu ietilpst nevis kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka, bet gan valdošā nekustamā īpašnieka subjektīvo tiesību saturā. Ja prasītājs cēlis prasību par ceļa servitūta nodibināšanu, tad atbildētāja likumiskā (ar likumu aizsargātā) interese panākt to, lai ceļa servitūts ar tiesas spriedumu tiktu noteikts iespējami saudzīgi, ir procesuāli īstenojama nevis ar pretprasību, bet gan, ceļot iebildumus pret prasītāja argumentiem un apsvērumiem.
Lietas izskatīšanas rezultāts un tiesas izdevumu piedziņa, ja tiesa ar spriedumu noteikusi servitūta ceļu atbildētāja norādītajā kalpojošā nekustamā īpašuma vietā, kura atšķiras no prasītāja lūgtā ceļa novietojuma varianta
Tiesas spriedums par ceļa servitūta nodibināšanu, nosakot servitūta ceļu no prasītāja lūgtā varianta atšķirīgā atbildētāja piedāvātajam variantam atbilstošā kalpojošā nekustamā īpašuma vietā nozīmē to, ka prasītāja celtā prasība par ceļa servitūta nodibināšanu ir daļēji apmierināta. Līdz ar to tiesas izdevumi pusēm atlīdzināmi kā daļēji apmierinātas prasības gadījumā. Apstāklis, ka atbildētājs piedāvājis savu servitūta ceļa novietojuma variantu, neaprobežojoties tikai ar iebildumiem pret prasītāja lūgto variantu, bet gan kļūdaini ceļot pretprasību par ceļa servitūta nodibināšanu, neietekmē minēto tiesas izdevumu atlīdzināšanas kārtību un nevar būt pamats visu atbildētāja tiesas izdevumu piedziņai no prasītāja.
Konkurences likuma 21.panta intertemporālā piemērošana, izskatot prasību par karteļa vienošanās nodarītu zaudējumu atlīdzības piedziņu
Konkurences likuma pašreiz spēkā esošā 21.panta 3.daļa (ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10%, ja vien netiek pierādīts pretēji) karteļa gadījumā paredz divas atspēkojamas prezumpcijas – kaitējuma prezumpciju un cenas 10% paaugstinājuma prezumpciju. Šī ir materiālo tiesību norma, tādēļ tā nav piemērojama lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās, proti, pirms 2016.gada 15.jūnija.
Savukārt Konkurences likuma 21.panta 1.daļas otrais teikums (ja konkurences tiesību [..] pārkāpuma radīto zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tiesa nosaka zaudējumu apmēru, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem), kas ir spēkā kopš 2017. gada 1.novembra, ir procesuālo tiesību norma, un tā ir piemērojama arī tajās lietās, kurās pārkāpums izdarīts pirms šīs normas spēkā stāšanās, bet prasība celta pēc šīs normas spēkā stāšanās.
Pierādīšanas nasta, standarts un tiesas kompetence zaudējumu apmēra noteikšanā atbilstoši Konkurences likuma 21.pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam
Atbilstoši Konkurences likuma 21.pantam redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016.gada 14.jūnijam, (persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem) tiesai, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību, bija jākonstatē visi trīs vispārīgie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi: prettiesiska rīcība, radītie zaudējumi (zaudējumu esība un to apmērs) un cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Savukārt šī panta otrais teikums par to, ka pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc sava ieskata, neatceļ iepriekšminētos trīs priekšnoteikumus, bet gan tikai atļauj tiesai noteikt aptuvenu zaudējumu apmēru tad, ja precīzu zaudējumu apmēru nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti noteikt.
Zaudējumu nodarīšanas un zaudējumu apmēra pierādīšanas nasta ir prasītājam, un Konkurences likuma 21.panta otrais teikums paredzēja izņēmumu vienīgi attiecībā uz pierādīšanas standartu. Proti, gadījumos, kad prasītājs ir izdarījis visu saprātīgi iespējamo, lai pierādītu viņam nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr precīzu zaudējumu apmēru ir neiespējami vai pārmērīgi grūti noteikt, tiesa pēc sava ieskata zaudējumu atlīdzības apmēru noteic nevis precīzu, izmantojot matemātiski precīzus aprēķinus, bet gan aptuvenu, izmantojot pēc iespējas tuvākās aplēses. Tomēr arī šādā gadījumā aptuveno aplēšu pamatā ir nevis lietas materiālos nebalstīti vispārīgi pieņēmumi, bet gan ar konkrēto pārkāpumu saistīti konkrēti apstākļi un uz konkrēto pārkāpumu attiecināmi un izskatāmajā lietā iesniegti un pārbaudīti pierādījumi.
Apstāklis, ka prasītājs prasības pieteikumā nav lūdzis atlīdzību noteikt pēc tiesas ieskata saskaņā ar Konkurences likuma 21.panta otro teikumu, neierobežo tiesu to darīt, ja tiesa konstatē, ka prasītājam nav izdevies pierādīt zaudējumu precīzu apmēru atbilstoši Konkurences likuma 21.panta pirmajam teikumam.
SKC-828/2025 Atbildība par kaitējumu, ko nodarījis mājas kustonis
CL 2363. un 2365.panta normu izpratnē vārds “īpašnieki” jātulko plašāk, ar to saprotot arī kustoņa vairākus turētājus, uz kuriem attiecināma solidāra atbildība par kaitējumu, ko nodarījis kustonis. Piemēram, laulātajiem kā mājdzīvnieka turētājiem jāatbild solidāri par kaitējumu, ko nodarījis viņu mājdzīvnieks.
Ja dzīvokļa īpašums pieder vairākām personām un tas nav neviena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, visi tā uzturēšanas izdevumi CL 1071.panta izpratnē, tostarp dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai, dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem arī savstarpējās tiesiskajās attiecībās jāsedz samērīgi ar katra kopīpašnieka domājamo daļu.
Kopīpašnieku pienākumu segt dzīvokļa īpašuma uzturēšanas izdevumus neietekmē apstāklis, ka dzīvokļa īpašums ir viena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, izņemot attiecībā uz izdevumiem komunālo pakalpojumu saņemšanai. Ja dzīvokļa īpašums atrodas viena kopīpašnieka atsevišķajā lietošanā, vispārīgi pieņemams, ka visi izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai jāsedz šim kopīpašniekam. Viņš var prasīt pārējiem kopīpašniekiem segt šos izdevumus samērīgi ar viņu domājām daļām, ciktāl tie ir bijuši objektīvi nepieciešami, lai nodrošinātu attiecīgās dzīvojamās mājas (dzīvokļa īpašuma) fizisku saglabāšanu. Pierādīšanas nasta par to, kādā apmērā izdevumi komunālo pakalpojumu saņemšanai ir bijuši nepieciešami dzīvojamās mājas (dzīvokļa īpašuma) fiziskai saglabāšanai, gulstas uz kopīpašnieku, kas prasa atlīdzināt šos izdevumus.
Darba līguma uzteikšanas tiesības izmantošana uz Darba likuma 101.panta 1.daļas 3.punkta pamata ir iespējama ne vēlāk kā 12 mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas. Minētā termiņa nokavējuma gadījumā darba līguma uzteikšanas tiesība ir zaudēta.
