Ēnu ekonomikas apmērs Latvijā pašlaik ir ap 23,6% no iekšzemes kopprodukta, bet vidējais Eiropas Savienības (ES) līmenis ir 18,3%. Finanšu ministrija jau ir paziņojusi, ka mērķis ir līdz 2020.gadam sasniegt šo vidējo līmeni. Kā pašlaik sokas ar ēnu ekonomikas apkarošanu dažādos biznesa sektoros, kas jādara, lai Latvija sasniegtu ES vidējo līmeni, un vai uzlabojumi redzami lielu sabiedrības uzmanību piesaistījušajā ēdināšanas nozarē, intervijā aģentūrai BNS stāsta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ināra Pētersone.
VID ēnu apkarošanas jomā diezgan metodiski iet cauri dažādiem sektoriem un pēdējais ir skaistumkopšana. Kādi ir secinājumi?
Mēs šajā ziņā strādājam pēc riska vadības metodes. Tas nozīmē, ka mēs uzņēmumus pārbaudēm atlasām pēc augstākajiem nodokļu nenomaksas riskiem, iespējamā nodokļos nesamaksātā apjoma, izmantojot risku novērtēšanas sistēmas, neatkarīgi no tā, kurā nozarē vai nozarēs komersants darbojas.. Taču kopš pagājušā gada papildus iepriekš minētajam mēs uzņēmumus vērtējam arī nozaru griezumā. Tas gan nebūt nenozīmē, ka šajā nozarē būtu koncentrējušies vislielākie nemaksātāji. Piemēram, tā pati skaistumkopšanas nozare ir ļoti sadrumstalota ar daudz spēlētājiem un, ja mēs tajā darbotos tikai ar kontroles pasākumiem, tad mūsu kontroles pasākumu izmaksas būtu nesalīdzināmi augstākas nekā potenciālais ieguvumsi valsts budžetam. Tādēļ mēs šīs nozares mēģinājām atlasīt pēc tā, cik daudz tās pašas ir gatavas sakārtoties un cik mēs varam paveikt, veicot preventīvos pasākumus, neapmeklējot komersantu klātienē, jo tas ir nesalīdzināmi zemākas izmaksas.
Kā jūs zināt, mēs sākām ar autoservisiem un tieši tādēļ, ka tur ir spēcīga asociācija, kura mums ar savām profesionālajām zināšanām palīdzēja un turpina palīdzēt, gan apmācot mūsu pārbaudītājus, gan sniedzot konsultācijas, idejas un priekšlikumus. Katrā nozarē tomēr ir savi knifiņi. Pašlaik mēs ar autoservisiem esam finiša taisnē, bet ir signāli, kas liecina, ka monitorēt šo nozari mums vajadzēs visu laiku. Diemžēl, bet uzņēmējiem dažkārt šķiet – ja viņš vienu reizi ir nonācis VID redzeslokā un piedzīvojis VID pārbaudi, tad otru reizi tik ātri to vairs nesagaidīs. Tādēļ mēs turpināsim sekot līdzi notiekošajam attālināti. Turklāt, ja pirmajā reizē vēl tika dota iespēja uzņēmumam pašam visu labot, tad otrajā piegājienā šādas iespējas vairs nebūs, par pārkāpumiem sekos likumos paredzētās sankcijas.
Ziemā mēs pievērsāmies arī zobārstniecībai. Tur lielu pārsteigumu nav un zobārstniecība joprojām ir „sliktajā topā” nodokļu nomaksas ziņā. Gan nostrādāto stundu skaits, gan vidējā darba samaksa raisa šaubas, it sevišķi, kad zobārstus pavērtē kā fiziskās personas, viņu izdevumu atbilstību deklarētajiem ienākumiem. Ja mēs paskatāmies uz stundas tarifa likmi, tad tā ir nesalīdzināmi augstāka nekā citiem ārstiem, bet tāpat nesamērīga, korelējot ar tiem cenrāžiem, pēc kā pacienti maksā par sniegto pakalpojumu. Tāpat iznāk, ka zobārsti strādā nepilnu laiku, vidēji ceturto daļu no slodzes.
Realitātē mēs kaut vai kā pacienti zinām, kā strādā zobārstu prakses, cik ilgi jāgaida uz pierakstu. Bija arī mācības un sarunas ar zobārstniecības asociāciju, kur viņi sacīja, ka īsti nezināja kā pareizi ir jāuzskaita darba laiks un jāmaksā nodokļi. Nu pieņemam, ka viņi tiešām nezināja. Tagad šis izskaidrošanas darbs ir veikts, viņiem tas ir jāzina un turpmāk no mūsu puses vairāk būs tieši uzraudzības un kontroles darbs. Turklāt veselības aprūpes īpatnība vēl ir tā, ka cilvēki par veselības aprūpes pakalpojumiem saņemtos čekus iesniedz VID kā pamatojuma dokumentus, lai saņemtu atpakaļ daļu no samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Mēs šos čekus ņemam laukā no nodokļu maksātāju lietām un pārbaudēs salīdzinām ar pašu zobārstu uzrādītajiem attaisnojuma dokumentiem. Diemžēl parādās, ka čekus, kuri ir izsniegti klientiem, ne visi zobārsti pat ir reģistrējuši savos kases aparātos.
Pašlaik mēs arī pārbaudām skaistumkopšanas nozari un tas vairāk ir saistīts ar preventīviem pasākumiem. Šajā jomā pārsvarā darbojas fiziskās personas. Mums ir pietiekami sarežģīti likumi un grāmatvedības uzskaite, tādēļ mēs galvenokārt viņus mācām un stāstām. Pēc šīs akcijas sākuma mums no jauna ir reģistrējušās 444 fiziskās personas saimnieciskās darbības veicēji. Tas nozīmē, ka nodokļu maksātāji paši ir sarosījušies.
Tomēr līdzīgas problēmas, it sevišķi kas ir saistītas ar darba attiecībām, mēs redzam visās pakalpojumu jomās. Caur materiālu piegāžu, darba organizācijas un citiem līgumiem mēs mēģinām saprast, vai tās ir pašnodarbinātas personas attiecības ar uzņēmumu, piemēram, frizieris salonā vienkārši īrē telpas, vai tomēr tās ir slēptas darba attiecības un uz to rēķina tiek „optimizēti” nodokļi.
Paralēli tam mēs esam pievērsušies lietoto automašīnu tirdzniecībai. Turklāt šoreiz tas notiek bez preventīvajiem pasākumiem, uzreiz notiek kontroles.
Mēs rudenī jau pamēģinājām paskatīties Rumbulas plačus un sapratām, ka tur valda totāla nesakārtotība. Mums ir nākusi palīgā arī Auto asociācija un Ceļu un satiksmes drošības direkcija. Ir sagatavoti arī Ministru Kabineta noteikumu grozījumi, lai ieviestu stingrākus nosacījumus un vairs nevarētu būt situācijas, kad ar lietotu auto tirdzniecību var nodarboties jebkurš un valdības noteikumi būtu ļoti brīvi interpretējami.
Kuras vēl ir nozares, kurās jūs redzat riska faktorus?
Noteikti mēs pārbaudīsim autovadīšanas instruktorus. Tur pārbaudes jau savulaik notika, tāpat ir mainījušies normatīvie akti un mēs gribam paskatīties, kāda ir situācija tagad. Diemžēl mums ir signāli, ka obligātais braukšanas apmācības minimums, kas noteikts normatīvajos aktos, tiek uzrādīts un tiek maksāti nodokļi, bet pārējais aiziet pa tiešo instruktoram „kabatā”, netiek izsniegti nekādi attaisnojuma dokumenti, turklāt ne visas stundas arī tiek oficiāli uzskaitītas.
Savukārt no lielajām nozarēm, mēs noteikti ļoti skrupulozi pārbaudījām un pārbaudīsim būvniecību, šogad sabiedrisko ēdināšanu, tirdzniecību, jo tur ēnu ekonomika ir ar vislielākajiem apjomiem un tautsaimniecībai tiek nodarīts lielākais kaitējums.
Vai jums nav doma pievērsties arī valsts un pašvaldību iepirkumiem? Mums nesen vienā no apsardzes sektora asociācijām stāstīja, ka viņi analizē pagājušā gada lielākos iepirkumus un secinājums ir, ka iepirkumu apjomi neiet kopā ar tajos uzvarējušo kompāniju nomaksātajiem nodokļiem. Vai neiznāk tā, ka valsts maksā uzņēmumiem, kuri pēc tam valstij nemaksā nodokļus?
Mēs iepirkumus esam pētījuši un arī mūsu kontrolēs viens no izvēles kritērijiem ir uzvaras valsts un pašvaldību iepirkumos. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Iepirkumu uzraudzības biroju un mēs izmantojam arī viņu datus.
Mums ir noslēgti sadarbības līgumi arī ar divām apsardzes biznesa asociācijām. Problēma ar šo sektoru slēpjas tajā, ka mēs varam iegūt pierādījumus un sarēķināt, kādam vajadzētu būt atalgojumam pēc minimālās stundas tarifa likmes. Taču mēs visi labi zinām, ka apmācīts un kvalificēts apsargs nestrādās par minimālo likmi. Taču par to, cik tieši ir ielikts aploksnē, pierādījumus iegūt ir ļoti grūti un mēs varam darboties tikai caur nodokļu auditiem, veicot tos uz aprēķinu pamatiem, izmantojot netiešās metodes. Tādēļ es domāju, ka šeit ir ejams nedaudz cits ceļš. Piemēram, telpu apsaimniekotāju asociācija, kuru jomā arī ļoti lielas izmaksas veido darba samaksa, ir izstrādājuši iepirkumu paraugnolikumu valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kas publicēts arī IUB mājaslapā. Viens no kritērijiem, kuru viņi iesaka vērtēt iepirkumos, ir pretendentu samaksātie nodokļi attiecībā pret to apgrozījumu, norādot konkrētu vēlamo īpatsvaru. Es domāju, ka tas ir ceļš, kuru vajadzētu attīstīt arī pārējām asociācijām. Mēs kā valsts šajā jautājumā iesaistīties īsti nevaram, bet nozare pati varētu dot šādus pozitīvos piemērus.
Publisko iepirkumu likums gluži nav nodokļu normatīvais akts, bet mēs esam panākuši, ka no 1.augusta iepirkumu komisijām būs jāvērtē arī pretendentu maksātā vidējā darba samaksa par stundu konkrētajā profesijā. Tas ir visnotaļ ievērojams panākums. Problēma savukārt slēpjas tajā, ka profesiju norāda komersants, kurš to var arī mainīt, un, ja tā ir norādīta nepareizi, sods par to nav paredzēts- skatīsimies, kā to ievēros komersanti un, ja būs nepieciešams, rosināsim izmaiņas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.
Jūs redzat arī biznesa sektorus, kur ir nosacīta kārtība un par kuriem jums galva nodokļu dēļ nesāp?
Tā ir finanšu joma, vairāk vai mazāk apdrošināšana – te gan es nerunāju par starpniecību. Mums arī šajos sektoros ir uzsāktas atsevišķas administratīvā lietas, bet tās drīzāk ir saistītas ar normatīvo aktu interpretāciju, nevis klaju izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
Savukārt problēmas ir teju ar visiem pakalpojumu sektoriem?
Tās pārsvarā ir visās jomās, kur kā pakalpojumu saņēmēji vairumā gadījumu ir iesaistītas fiziskas personas, jo tām pārsvarā neinteresē darījuma attaisnojošie dokumenti. Protams, mēs varam stāstīt, ka mums katram tādus vajadzētu prasīt un pārbaudīt, vai tie atbilst visām prasībām. Bet realitāte ir tāda, ka tiem īsti nav pielietojuma, ja nu vienīgi sieva var atskaitīties vīram un vīrs sievai. Tādēļ, tikko darījumā iesaistās fiziska persona, pastāv lielāka iespējamība izvairīties no nodokļu nomaksas, turklāt ja vēl norēķini notiek skaidrā naudā….. Savukārt, ja darījums ir starp divām juridiskām personām, tad pakalpojuma sniedzējs varbūt arī gribētu to neuzrādīt ieņēmumos, bet saņēmējs un maksātājs tieši pretēji – to ir ieinteresēts uzrādīt, jo tās ir viņa izmaksas. Izņēmumi ir tikai tad, ja abas puses vienojas par kaut kādām blēdībām, un tie jau ir lieli pārkāpumi.
Kādas pārbaudes gaidāmas ēdināšanas sektorā, kura vārds pēdējā laikā ir izskanējis īpaši skaļi?
Tā ir šā gada prioritāte. Mēs esam beidzot iemācījušies atrast pierādījumus par iejaukšanos kases aparātos un arī neuzrādītā apjoma noteikšanā, jo nojausma par problēmām jau bija ilgu laiku ne tikai mums, bet arī citu valstu nodokļu administrācijām. Nav pietiekami no mūsu puses tikai pateikt, ka ir bijusi nesankcionēta iejaukšanās kases sistēmā. Mums jāpasaka, kādā apjomā tas ir noticis, un tas arī jāpierāda. Tagad mēs to esam apguvuši un es varu apstiprināt, ka tās ir ļoti lielas summas, kas netiek iekasētas valsts budžetā. Turklāt, ja kādreiz mēs domājām, ka iejaukšanos kases sistēmās nevar atļauties mazi uzņēmumi, jo tas ir dārgs neoficiālais pakalpojums, tad šobrīd mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka tas vairs nav tik dārgi. Šis pakalpojums pašlaik maksā ap 300-700 eiro. To var atļauties arī mazi uzņēmumi un tas diemžēl ir pierādījies arī pārbaudēs ārpus Rīgas. Pašlaik ir sagatavots arī Ministru kabineta noteikumu projekts, kurš ļaus noteikt stingrākas prasības, sākumā gan tās attiecinot uz lielākiem komersantiem.
Vienlaikus daudz kur izskanēja pārmetumi VID, ka, pēc pārkāpumu atklāšanas restorānu tīklā „Gan Bei”, tas netika slēgts, to pamatojot ar lielu darbinieku skaitu, kuri zaudētu darbu. Taču daudzi mazie autoservisi tika slēgti un kopumā darbu arī zaudēja daudzi cilvēki. Kādi tad ir kritēriji, lai apturētu vai neapturētu uzņēmumu saimniecisko darbību?
Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Ja runājam par šo gadījumu tad piekrītiet, ka Latvijā nav daudz uzņēmumu, kuros būtu nodarbināti 700 un vairāk cilvēku. Turklāt mēs runājam ne tikai par restorānu tīklu, bet par veselu ķēdi, kurā tiek piegādātas izejvielas, saņemti pakalpojumi. Turklāt uzņēmums pats tūlīt nomainīja kases aparātus, par kuriem mēs ieguvām pierādījumus, būtiski palielinājās ieņēmumi, algas. Izmeklēšana šajā kriminālprocesā virzās uz priekšu un es ļoti ceru, ka rudenī mēs to nodosim prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Paralēli mēs tūlīt sākām pārbaudes arī ar administratīvajām metodēm, veicot tematiskās pārbaudes, uzliekot maksimālos sodus. Aktivizējās arī sabiedrība un sāka mums ziņot, kur netiek izsniegti čeki. Mēs turpinājām un turpinām veikt uzraudzības pasākumus. Daudzos gadījumos tā bija vienkārši elementāra cilvēku neizpratne par niansēto starpību starp pirmčeku un attaisnojuma dokumentu (pirmčeks kalpo tikai kā rēķins samaksai un tajā ir norādīta informācija par veikto pasūtījumu un tā cenām. Savukārt jau saņemot no pircēja samaksu par darījumu skaidrā naudā, tās saņemšanas brīdī tas pārdevējam reģistrē kases aparātā vai kases sistēmā, par ko arī jāizsniedz kases čeks jeb fiskālais čeks). Ik pa laikam pārbaudes mēs veicam arī tagad un skatāmies, vai uzņēmuma darbība nav aizgājusi „vecajās sliedēs” un, ja to konstatēsim, tad arī administratīvā procesa ietvaros sodi būs visbargākie..
Savukārt, ja runājam par autoservisiem, tad ir jāmin, ka iemesli saimnieciskās darbības apturēšanai ir ļoti dažādi. Viens, protams, ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Taču to pašu autoservisu gadījumā atklājās, ka daudzi uzņēmumi ir reģistrēti, bet reāli saimniecisko darbību neveic. Mēs tos brīdinājām par saimnieciskās darbības apturēšanu, ja netiks iesniegtas nodokļu deklarācijas par to periodu, kad tie ir darbojušies. Lielākā daļa mūs vienkārši ignorēja. Kopumā mēs apturējām 775 autoservisu saimniecisko darbību, bet reālas nodarbinātās personas bija tikai 65 uzņēmumos. Turklāt vidējais darbinieku skaits vienā uzņēmumā bija četri. Tādēļ šīs lietas nav salīdzināmas.
Protams, mums sabiedrības viedoklis ir ļoti svarīgs, bet mums ir jādarbojas secīgi, kā to prasa normatīvie akti, mēs nevaram pakļauties sabiedrības spiedienam, mums jāpieņem pamatoti lēmumi. Mēs esam palikuši daudz "zobaināki". Kad mēs publiski pavēstījām par šo konkrēto restorānu tīklu, tad mums šķita, ka arī visi citi uzņēmumi sapratīs, ka joki ir mazi, sodi ir lieli un to vienkārši vairs nedrīkst darīt. Diemžēl tālākajās pārbaudēs par iejaukšanos kases aparātos un kases sistēmās, mums ir nācies secināt, ka mācība nav gūta. Turklāt mēs nerunājam par mazām firmiņām, kurās kā jau manis minētajos autoservisos nav neviena vai ir viens divi strādājošie. Mēs runājam par lieliem, zināmiem uzņēmumiem. Mēs pat nesaprotam kāpēc, jo lielākoties tie nav uzņēmumi, kuri nodokļus nevarētu samaksāt. Tādēļ mēs esam spiesti pašlaik apturēt saimnieciskās darbības arī reāli strādājošiem uzņēmumiem. Mēs vairs nerunājam, ka tie varēs vienkārši pēc sodu nomaksas tikai nomainīt kases aparātus. Mēs runājam par to, ka reāli ir jāsamaksā arī nodokļi. Turklāt, ja tematiskajās pārbaudēs līdz lēmuma pieņemšanai uzņēmumam parasti ir iespējas precizēt savas nodokļu deklarācijas pat par trīs iepriekšējiem gadiem, tad, konstatējot iejaukšanos kases sistēmas, mēs šādu iniciatīvu uzskatām vairs tikai par vainu mīkstinošu apstākli un nepiemērojam pašu bargāko iespējamo sodu. Bet vienlaikus mēs sagaidām visu nodokļu nomaksu. Un te runa nav tikai par pievienotās vērtības nodokli (PVN). Ja kases aparātā netiek reģistrēti 100 eiro, tad no šiem 100 eiro nav nomaksāts ne tikai 21% PVN, bet tie nav parādījušies arī grāmatvedības uzskaitē. Tas nozīmē, ka no ieņēmumiem netiks samaksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis, turklāt tā nauda kaut kur ir palikusi, jo tās nav ne kontā, ne kasē, tātad attiecīgi tā ir vai nu sadalīta "aplokšņu" algās, vai nu šo naudu īpašnieks vai vēl kāds ir ielicis savā kabatā , kā rezultātā nav samaksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un iespējams valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādēļ mēs par visu jau runājam kompleksi.
Turklāt, izejot no rūgtās pieredzes, lai nodokļu nemaksātājiem apetīte nebūtu tik liela, mēs esam sagatavojuši grozījumus normatīvajos aktos. Iepriekš sods uzņēmumam bija 1400 eiro, neatkarīgi no kases aparātu skaita. Tagad uz katru kases aparātu mēs iesakām maksimālo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto sodu – 14 000 eiro un par katru kases aparātu, gadījumos, kad iejaukšanās kases aparātā ir pierādīta, bet nav iespējams noteikt apjomu. Ja mēs iegūstam pierādījumus ne tikai par iejaukšanās faktu, bet arī par to, kāda summa nav reģistrēta kases sistēmā, tad visa šī summa ir soda nauda. Tātad, ja tu kases aparātā nereģistrē 100 eiro, tad tev ir 100 eiro soda nauda. Pašreizējā kārtība, kad to var veikt un sarēķināt šos lielos sodus tikai kriminālprocesa vai nodokļu audita ietvaros, kuru vēl piecus gadus var apstrīdēt tiesā, un kamēr ir galīgais tiesas lēmums... Tas viss notiek tik ilgi, ka pārējiem arī nav nekādas mācības. Tādēļ mēs visu to gribam darīt administratīvo pārkāpumu sistēmas ietvaros. Ja ir pārkāpums, tad tam uzreiz seko sods, lai sabiedrība saprot, ka ir lietas, kuras vienkārši nedrīkst darīt.
Cik daudz uzņēmumiem jūs tagad esat apturējuši saimniecisko darbību?
Šā gada piecos mēnešos saimnieciskā darbība ir apturēta 4961 uzņēmumam. Tomēr kopumā kopš šīs normas stāšanās spēkā saimnieciskā darbība ir apturēta vairāk nekā 26 tūkstošiem uzņēmumu.
Vai "Gan Bei" kriminālprocesā pašlaik ir aizdomās turētie?
Es neesmu pilnvarota komentēt konkrēto lietu plašāk. Pašlaik procesa virzītājs apkopo iegūtos pierādījumus, veic citas procesuālās darbības, tiek aprēķināti valsts budžetam nodarītie zaudējumi un vēlākais rudenī mēs gribētu šo lietu nodot prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Protams, noziegumu neizdara uzņēmums, to organizē konkrētas personas; konkrēti kuras un kādā apjomā - to arī izmeklēšanā noskaidro- ar to arī atšķiras kriminālprocess no administratīvā procesa- tiek sodītas konkrētas fiziskas personas.
Publiski parādījās informācija, ka VID Finanšu policija ir veikusi kratīšanas arī "Tokyo City" un "Kabuki" restorānos. Vai tas atbilst patiesībai?
Mēs to nevaram ne apstiprināt, ne noliegt. Mums likums gluži vienkārši liedz runāt par konkrētām lietām. Arī "Gan Bei" mēs nebijām saukuši vārdā. Viņi paši identificējās.
Tomēr es varu apstiprināt, ka veselā virknē sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, turklāt pazīstamu uzņēmumu, ir veiktas pārbaudes gan administratīvā, gan kriminālā procesa ietvaros. Atsevišķos gadījumos ir uzsākti arī kriminālprocesi. Un mēs to aktīvi turpināsim.
Kāda jūsuprāt ir sabiedrības attieksme? Jūs jau minējāt, ka daudzi ziņoja par neizsniegtiem čekiem, bet vienlaikus neizskatījās, ka pēc šī gadījuma parādīšanās atklātībā īpaši būtu samazinājies "Gan Bei" klientu skaits. Vai tas nenozīmē, ka daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga – maksā uzņēmums nodokļus vai nē?
Cilvēki, kurus vairāk interesē šīs lietas, kuri aktīvāk iesaistās sabiedriskajos procesos, parasti nav tik situēti, tie nav cilvēki ar augstiem ienākumiem. Viņi iet uz pārtikas veikaliem un gatavo mājās. Savukārt Jūsu minēto restorānu apmeklē situētāki cilvēki. Tas galīgi nenozīmē, ka viņi atbalstītu nodokļu nemaksāšanu, bet viņi ir vienaldzīgāki pret šādiem procesiem. Vienlaikus man jāsaka, ka mēs veicām arī Jūsu minētā restorāna novērošanas un sākumā klientu skaits kritās. Protams, to nevar salīdzināt ar sabiedrības boikotu pēc "Maxima" traģēdijas, bet arī šajā restorānu tīklā no sākuma bija mazāk apmeklētāju un tikai pēc tam to skaits atjaunojās.
Finanšu ministrija ir izvirzījusi mērķi līdz 2020.gadam sasniegt vidējo ēnu ekonomikas īpatsvaru Eiropas Savienībā – aptuveni 18%. Cik tas ir reāli?
Ja mēs izdarīsim visu nepieciešamo, tas ir ļoti reāli. Tomēr tas attiecas ne tikai uz VID un Finanšu ministriju, bet uz visu valsts pārvaldi, kā arī sabiedrībai ir jākļūst daudz neiecietīgākai pret šādām lietām. Arī premjere ēnu ekonomikas apkarošanas padomes sēdē uzsvēra, ka ēnu ekonomikas apkarošana ir visas valsts problēma un tai jākļūst par visas valsts prioritāti. Arī Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs pētnieks Dr. Arnis Sauka šajā sēdē uzstādīja jautājumu – vai šis process vispār iet pareizajā virzienā? Kāpēc ar ēnu ekonomiku cīnās tikai VID un Finanšu ministrija? Vai ar ēnu ekonomiku nevajadzētu cīnīties arī Ekonomikas ministrijai? Nedrīkst būt tā, ka ēnu ekonomikas apkarošana notiek tādēļ, ka trūkst naudas valsts budžetā. Ēnu ekonomika ir jāapkaro tādēļ, lai pastāvētu godīga konkurence. Un tam es pilnībā piekrītu. Ja ekonomikā ir godīga konkurence, tad ir arī ieņēmumi valsts budžetā. Tādēļ ļoti daudz mājasdarbu ir visiem. Mani priecē, ka ir ministrijas, kur šī izpratne tiešām arī ir. Piemēram, mūs jau aicina uz darba grupu Satiksmes ministrijā.
Ēnu ekonomikā ne visu var sakārtot caur nodokļu likumdošanu un uzraudzību. Ir arī stimulējošie faktori. Ja visas ministrijas sarosīsies un darīs, tad būs arī rezultāti.
Bažas man rada būvniecība, kura ēnu ekonomikas "topā" ir visus pēdējos gadus. Taču teju visi lielie būvniecības projekti tiek īstenoti par ES, valsts vai pašvaldības naudu. Tur ir ļoti daudz darāmā, bet es pašlaik neesmu dzirdējusi, ka būtu plānotas kaut kādas kardinālas izmaiņas šajā kontekstā. Iespējams, vēl notiek "melnais darbs" un tas nav redzams publiski, bet tur tiešām ir jārisina daudzas lietas. Turklāt tur ir ļoti lielas ķēdes reakcijas.
Nevienam jau nav noslēpums, ka iepirkumu konkursos uzvar ģenerāluzņēmējs, kuram ir ļoti skaista bilance un citi rādītāji, bet reālos darbus pēc tam veic apakšuzņēmēji. Kad es runāju ar šiem apakšuzņēmējiem, kuri ir nonākuši mūsu redzeslokā, un viņi rāda līgumus, tad nosacījumi ir vienkārši drastiski. Šie līgumi ir izveidoti tikai ģenerāluzņēmēja interesēs. Kad tiek piemērotas visas līgumā paredzētās soda sankcijas par katru mazāko pārkāpumu vai kļūdu, tad apakšuzņēmumi galā saņem neko vai gandrīz neko. Tad arī sāk veidoties situācijas, ka apakšuzņēmējs nevar samaksāt nodokļus, algas un sāk domāt dažādas fikcijas vai nonāk nodokļu parādnieku reģistrā. Ja viņš ir šajā reģistrā, tad pats nekādos iepirkumos nevar piedalīties un viņam atkal ir jāstrādā kā apakšuzņēmējam un veidojas tāds kā apburtais loks.
Vai šī apakšuzņēmumu nolīgšana vispār nav izveidojusies par fundamentālu problēmu? Ir specifiski darbi, kur tas ir loģiski un pamatoti, bet ļoti daudzos gadījumos rodas jautājums, kādēļ konkursa uzvarētājs pats nevarētu pieņemt darbā strādniekus, visu pats izdarīt, un vai daudzie apakšuzņēmumi nav tikai dažādu shēmu īstenošanai?
Normatīvajos aktos varētu noteikt arī zināmu kvotu – piemēram, ja tu uzvari konkursā, tad vismaz 50% vai 70% darbu tev ir jāveic pašam un tikai specifiskiem darbiem var piesaistīt apakšuzņēmējus. Taču šī ideja līdz šim nav guvusi pašas nozares atbalstu. Tādēļ es teiktu, ka Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar nozari kaut ko vajadzētu darīt ļoti ātri. Ēnu ekonomika šajā sektorā ir ļoti liela un to mēs redzam visos neiekasētajos nodokļos, ne tikai algas nodokļos.
