Senāts 5. maijā atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 27. marta spriedumu, ar kuru noraidīta dzīvokļu īpašnieku biedrības “Riepnieki” prasība pret dzīvojamo māju pārvaldnieku SIA “Latmāja” par parāda piedziņu. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Lietā ir strīds par to, vai SIA “Latmāja”, kas strīdus laika posmā bija daudzdzīvokļu dzīvojamo māju Puškina ielā 19, Rīgā, un Riepnieku ielā 2, Rīgā, pārvaldnieks, atbilstoši abu māju apsaimniekošanas līgumam bija jāpārskaita no minēto māju dzīvokļu īpašniekiem remontdarbu veikšanai saņemtie līdzekļi dzīvokļu īpašnieku biedrībai “Riepnieki”. Atbilstoši apelācijas instances tiesas konstatētajam SIA “Latmāja” strīdus līdzekļus bija izlietojusi maksājumiem par siltumenerģiju, SIA “Latmāja” tiesāšanās izdevumu segšanai un vienas dzīvojamās mājas jumta remontam.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, proti, pārbaudot, vai apelācijas instances tiesa pareizi piemērojusi likumu un nav pārkāpusi tiesvedības procesu regulējošās normas, Senāts atzīst, ka lietā nav noskaidrots, vai pārvaldnieks bija tiesīgs dzīvokļu īpašnieku kopības līdzekļus izlietot tiesas konstatētajiem mērķiem.
Senāts norāda, ka pārvaldniekam kā krietnam un kārtīgam pārvaldniekam jāņem vērā, ka jebkurai rīcībai ar dzīvokļu īpašnieku kopības līdzekļiem jānotiek atbilstoši kopības uzdotajam pārvaldīšanas uzdevumam un piešķirtajam pilnvarojumam. Kad dzīvokļu īpašnieku kopība ir uzkrājusi līdzekļus noteiktam mērķim, piemēram, dzīvojamās mājas uzlabošanai, pārvaldnieks citiem mērķiem minētos līdzekļus var izlietot tikai tad, ja iepriekš ir saņemts atbilstošs kopības pilnvarojums. Turklāt arī gadījumos, kad pārvaldnieks plāno izlietot dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumus atbilstoši uzkrājuma mērķim, pārvaldniekam jāievēro dzīvokļu īpašnieku kopības vai normatīvajos aktos noteiktā kārtība attiecīgo izdevumu saskaņošanai ar kopību (skat., piemēram, Ministru kabineta noteikumus Nr. 905 “Kārtība, kādā tiek plānotas un organizētas ar dzīvojamās mājas renovāciju un rekonstrukciju saistītās darbības”).
Senāta ieskatā apgabaltiesai vajadzēja izvērtēt, vai līdzekļi no dzīvokļu īpašnieku uzkrājuma fonda ir izlietoti, ievērojot dzīvojamās mājas īpašnieku kopības pilnvarojumu. Tāpat jāņem vērā, ka tas vien, ka pārvaldniekam ir noteikts vispārīgs pienākums pārvaldīt dzīvojamo māju un nodrošināt noteiktu komunālo pakalpojumu sniedzēju rēķinu apmaksu, nedod pamatu secināt, ka kopība ir pilnvarojusi segt komunālo maksājumu parādus no citam mērķim (konkrētajā lietā – remontdarbiem) paredzētajiem līdzekļiem.
Vienlaikus Senāts, atsaucoties uz tā 2019. gada 12. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-109/2019 (skat. informāciju par spriedumu un tā galveno atziņu infografikas šeit), norāda, ka dzīvokļu īpašnieku iemaksas dzīvojamās mājas uzkrājuma fonda veidošanai ir finanšu līdzekļi, kas ietilpst dzīvokļu īpašnieku kopības kā īpaša veida tiesību subjekta mantā. Līdz ar to dzīvokļu īpašnieku biedrība nav tiesīga prasīt piedzīt dzīvojamās mājas uzkrājuma fondā iemaksātos līdzekļus par labu sev, bet gan tikai par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai.
Komentējot Senāta spriedumu, senators Normunds Salenieks norāda: “Senāta spriedumā uzsvērta šķietami vienkārša patiesība, ka, rīkojoties ar svešu mantu, proti, šajā gadījumā – ar dzīvokļu īpašnieku līdzekļiem, jāpārliecinās, ka tās īpašnieks (dzīvokļu īpašnieku kopība) ir pilnvarojis tos izmantot konkrētajam mērķim. Diemžēl praksē arvien sastopamies ar lietām, kurās ir šaubas par šīs atziņas ievērošanu. Tā kā pārsūdzētajā spriedumā minētais apstāklis nav pienācīgi izvērtēts, šāda izvērtējuma trūkums bija viens no pamatiem sprieduma atcelšanai.”
