Uzņēmuma vadītājs, kurš bija apsūdzēts par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, attaisnots, tā 2024.gada 21.maijā lēmis Senāts.
Rokot tranšeju, gāja bojā viens no uzņēmuma darbiniekiem. Tranšejā nogruva izraktā zeme, kurā atradās svešķermenis, iespējams bruģakmens, traumējot personas galvu. Uzņēmuma vadītājam tika celta apsūdzība par darba aizsardzību un tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, kas izraisījis cilvēka nāvi. Apgabaltiesa apsūdzēto attaisnoja, norādot, ka nav pierādīta cēloņsakarība starp viņam inkriminētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem un darbinieka nāves iemesliem.
Atbilstoši apgabaltiesas secinātajam darba drošība un darba aizsardzības sistēma uzņēmumā bija nepilnīga, jo apsūdzētajam nebija augstākā izglītība minētajā jomā, tomēr bojāgājušā nāve ir tiešā cēloniskā sakarā ar pašu darbinieku nevērīgu un pašpaļāvīgu attieksmi pret Darba aizsardzības likumā, darba drošības instrukcijās, darba līgumos un amata aprakstos noteiktajiem pienākumiem, kas netika ievēroti.
Norīkotajiem darbiniekiem tika izsniegti visi nepieciešamie individuālās aizsardzības līdzekļi un darba aprīkojums. Tranšeju malas nenostiprināt nolēma paši darbinieki. Pēc pirmā nogruvuma rakšana tika turpināta, neskatoties uz izveidojušos “pārkari”, un par to netika paziņots darba devējam. Netika lietoti izsniegtie individuālie aizsardzības līdzekļi.
Saskaņā ar apgabaltiesas atzīto elektromontieris varēja rakt tranšeju, jo viņa amata pienākumos ietilpa izbūves darbi. Konkrētajā gadījumā darba devēju vai būvniecības procesu uzraugošo personu klātesamība nebija obligāta. Par darba norises procesu objektā kā atbildīgā persona bija norīkots pats bojāgājušais darbinieks.
Apsūdzētais kā valdes priekšsēdētājs un atbildīgais par darba drošību uzņēmumā organizēja un nodrošināja nepieciešamos darba aizsardzības pasākumus darbiniekiem, veica darbinieku apmācību un instruktāžu, nodrošināja ar nepieciešamajiem aizsarglīdzekļiem un aprīkojumu darbu veikšanai, kas pilnībā atbilst darba aizsardzības un darba vides drošības noteikumu prasībām.
Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tostarp konstatējot, ka prokurore, cietusī un viņas pārstāve nav norādījušas konkrētus pierādījumu attiecināmību, pieļaujamību un ticamību reglamentējošo Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumus, kurus būtu pieļāvusi apgabaltiesa, aprobežojoties vienīgi ar vispārīgiem apgalvojumiem, ka pierādījumi ir izvērtēti nepareizi.
